| jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks |
Jan. 2nd, 2007|10:21 pm |
Līdz mielēm mīlu savu vīrieti, bet man ir kaut kā grūti iedomāties un pieņemt, ka tagad ir alles, vsjo vairs neviena cita. Nekā, čuš, das ende. Pārāk daudz koķetērijas, kokteilīšu pie bāres letēm ar šķelmīgiem vīriešu skatieniem pēdējā gada laikā bijis, pārāk daudz nepiedienīgu komplimentu, romāneļu, ziedu, traukšanās un naksnīgiem randiņu pie izbijušām tanku rūpnīcām, pārāk daudz iemīlēšanās, neprāta, iemīlēšanās neprāta, lai es tagad varētu tā vienkārši pamāt tam visam ardievas, un vārīt makaronus, cept kartupeļus un pieņemt, ka man nebūs puķu tāpat vien un man nāksies vēl gadiem ilgi gaidīt es tevi mīlu.
Bet no otras puses - pārāk daudz iemīlēšanās un atmīlēšanās, pārāk daudz pašas radītu cerību un kritienu, pārāk daudz asaru un dusmu, noteikti pārāk daudz sirdssāpju un lamu, savus izredzētos dēvējot pavisam nevainīga dzīvnieka vārdā. Pārāk daudz nevajadzīga dramatisma, banalitātes un klišeju. |
|