Nu esmu jau to mēģinājusi vairākkārt, pēdējā reize bija īpaši dramatiska, pēc izlamāšanās vienkārši apklusu un teicu, ka ar viņu vairs nevēlos runāt - uz to brīdi klusuma terapija it kā iedarbojās un viņš apsolīja līdz svētdienai lielākās drazas novērst. Tai novēršanai vajadzēja notikt vakar, bet nu lieki laikam piebilst, ka vakar pēc darba biju aizbraukusi uz dzīvokli un tur, protams, nekādu izmaiņu.

Nu neko, viņš zina, ka svētdien tur vācos iekšā, ja tā arī nekas nebūs izdarīts, es pēc pašas prāta aprēķināšu izmaksas, kas man varētu aiziet to visu darot pašai un par tik lielu summu mazāk samaksāšu pēdējo daļu. To ciparu noteikti noapaļošu, lai vien parādītu, ka tā vienkārši nedrīkst darīt. Ne ar mani, katrā ziņā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Njā, ne pārāk paveicās ar remontdarbu veicēju.

Man jau liekas, ka šajā gadījumā tā lieta ir principa jautājums, nevis naudas. Ja jau kaut ko apsola izdarīt, tad jau nu arī to vajadzētu izdarīt, turklāt vēl pazīstams cilvēks. Cipara samazināšana par ļoti apaļu summu būtu diezgan pareiza.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vissmieklīgākais bija tas, ka viņš man teica "Nu beidz vienreiz piekasīties, kopumā taču viss ir labi, kurš tad tos sīkumus redz?" Es redzu, es, kam tur jādzīvo! Biju nikna kā pūķis un joprojām balss sāk trīcēt, kad runāju par visiem šiem sūdiem. Tas pats man ir ar durvīm - jau sazvanos ar Reaton departamenta direktoru, kurš īsti neko nerisina un tikai velk Nūūūū, jāāā, nūūū tāāā īīīr, nu mēēģināšu risināt. Zinu jau, ka aizveduši man tās durvis uz remontu, nevedīs atpakaļ divus mēnešus un tad atkal ciemiņiem būs klusu jāčurā :D

(Reply to this) (Parent)