|
|
|
Jūnijs 20., 2014
13:01
Lietaina diena.
Dēls nolīdis savā istabā, bruņojies ar mašīnu kaudzi.
Meita vēl pidžammā meditē un pļāpā ar aktivitāšu paklājiņa spēļu zirneklīti.
Es apsveru domu par vēl vienu milzīgu kafijas krūzi.
Rāmums un slinkums.
Zemenes pašas varētu sagatavoties saldēšanai, sablenderēties utt. Tas man patiktu.
|
Jūnijs 19., 2014
17:40
Mūsu supermazajā darba kolektīvā ir noticis īsts demogrāfiskais sprādziens. Apmēram 80% darbinieku 2014.gadā būs sadzimuši sīči. Vareni. :)
|
Jūnijs 14., 2014
22:43
Un mana zemeņu siera kūka ne tikai izdevās super garda, bet pat turējās kopā! :)
|
Jūnijs 13., 2014
22:03
Mēs neesam draugi, lai neteiktu vairāk. Ja godīgi - mēs vispār tiekamies ļoti reti, un mūsu randiņi parasti nevainagojas panākumiem. Tās pāris tikšanās, kas mums bijušas - absolūti neviennozīmīgas. Man viņa ir vai nu par maz, vai par daudz. Abējādi ir sabojāts prieks. Bet, nu, šovakar mēs mēģinām atkal sadarboties. Varbūt šoreiz sapratīsimies... Es un želantīns.
Ja viņš nestrādās tā kā vajag, būšu izpurgājusi veselu kaudzi ar zemenēm un Karlīnas 2 mēnešu kūka būs pagalam. Rītdiena rādīs...
Visādi citādi - mierīgs vakars. Vīrs Tallinā ar puikiem lēkā pie Guettas, mums ar bērniem Harijs Poters, kūkas meistarošana, ilga vannošanās Karlīnai un tūliņ jau arī pasaka Krišjānim.
|
16:04
Tāda gaiša, gaiša sajūta, zinot, ka kāds manai meitai raksta dziesmu.
Mums ir lieliski draugi, nudien.
|
Jūnijs 11., 2014
22:40
Ja godīgi, biju domājusi, ka Krišjāņa atvaļinājums no dārziņa man prasīs daudz vairāk nervu un pacietības. Tas tāds patīkams pārsteigums, ka ar visiem viņa kārtības uzstādījumiem mums iet diezgan forši. :) Ir vismaz iemesls daudz vairāk kustēties un ēst regulārāk. Arī Karlīnai dienas ritms pamazām ieiet sliedēs, pasaule viņu interesē arvien vairāk, tāpēc mums visiem kopā kļūst ik dienu jo priecīgāk.
Protams, ir savi mīnusi - savas atpūtas pauzes nevaru pieskaņot Karlīnas miegiem, jo Krišjāni tas neapstādina, man ir regulāri jādomā par bērna ēdināšanu un pamazām piezogas paranoja, ka māju vispār nav iespējams sakārtot.
Bet mums viss būs arvien foršāk un foršāk. Tagad esmu nobriedusi uzsākt arī tālākus izbraucienus divatā ar sīčiem, tāpēc sāksim apceļot visādas bērniem draudzīgas vietas. Plānā ir Dzintaru Mežaparks, Tērvete, Zoo utt. No jūlija draudzene vasaru dodas pavadīt Klapkalnciema mājā, tur arī būs jābrauc viesos jūras gaisu elpot (un viņai bēbīts 11 dienas vecāks par manu). Būs forša vasara. :)
|
Jūnijs 10., 2014
17:33
Gribas to, nezin ko.
|
Jūnijs 1., 2014
22:24
Man ir pasaulē foršākie bērni. Gan dēls, ar kuru šodien divatā šiverējām pa Rīgu (pastaigas, šopings-popings un kino), gan meita, kura gaidīja mājās ar tēti, sagaidīja, pieēda pilnu vēderu un TIK laimīgi smaidīja!
Gājām šodien ar Krišjāni, pļāpājām, un es pie sevis domāju - tas tomēr ir dikten forši, ka mums kopā tik labi un interesanti. Atpkaļceļā, piemēram, es labu laiku sklausījos stāstus par sirkspārņpūcītēm. Tās ir pūces, kas dzīvo pieneņu pūkās, ir mazākas par mikrobiem un visu laiku citus grib samīļot. Nu, vai nav interesanti? :D
|
Maijs 29., 2014
15:33 - Kukumiņi
Krišjānis stāsta, ka viņi ar Karlīnu esot mazie Kukumiņi, bet mēs ar tēti - lielie. Mēs esam foršo Kukumiņu ģimene.
|
12:45
Ho-ho-hō! 12 stundas naktsmiega ar vienu ēšanu pusseptiņos no rīta. Lūk, to es saucu par ciešu zīdaiņa miegu. :)
|
Maijs 25., 2014
22:44 - Slingošana
Gaidu, kad būs mazliet vēsāks, lai var izmēģināt jauno slingu. Ļoti skaitā, tumši violetā krāsā. No plānas trikotāžas.
Un vēl viens ceļo pie manis no ASV - īsākiem izgājieniem, tāds uz viena sāna (ne riņķa, tāpēc ceru, ka būšu uztrāpījusi ar izmēru). Melns. Redzēs, cik tāds funkcionāli ērts, bet man vajag atrast kaut ko ašiem ielikt-izņemt variantiem, jo menedžments ar 2 bērniem prasa savu. Ķengursomas un ergo somas neuzrunā, viena ķengurene, diezgan laba, mums pat vēl ir no dēla laikiem.
Un tad man būs 3 slingi, jo viens ir vēl no dēla laikiem - austais... Ietīties, sapīties.
Jā, un man patīk cilvēku reakcija, kad eju ar slingā pietītu bēbīti. Cilvēki skatās, smaida, laipni uzrunā, laiž veikalos bez rindas... Tāda priecīga reakcija, un pasaule šķiet mazliet gaišāka. Ar ratiem tomēr cilvēki mēdz jaunās māmiņas uztvert par nelielu traucēkli sabiedriskās vietās. Bez ratiem, protams, nekādi, sevišķi, ja ir privātmāja un bērns regulāri pusdienlaikus susurē pagalmā, bet slingot man ļoti patīk. Tā sajūta, kad bēbīts ir cieši samīļots un apskauts, atliek tik pieliekt galvu un viņu sabučot... :)
|
Maijs 24., 2014
19:29
Gribas uz jūru. Vai pie kādiem citiem ūdeņiem. Bet nākas palikt gribot, jo bēbim šitas trakais karstums grūts. Pārsvarā dzīvo istabā, jo ārā ātri kļūst gražīga. Degunu laukā bāž tikai no rīta un vakarā, bet vakaros ēd nost odi. Labi, ka ir pagalms. Vismaz es varu pa lauku, kamēr viņa guļ. Jā, Krišjānis mazs karstumu panesa daudz labāk.
Un zinājāt, ka batuts ir perfekta vieta, kur sauļoties? Dikti ērti. :)
|
10:26
Skatos TV sižetu par dzīvniekiem, kuri sakož bērnus, un atslēgs frāze ir viena - bērni ir jāaudzina un jāskaidro. Tas, kā daļa bērnu (pārsvarā tie, kam pašiem mājās nav dzīvnieku) mēdz izturēties pret zvēriem... Arī vecāku klātbūtnē. Es arī kostu un skrēpētu. Piemēram, draugu puika pie vecvecākiem, kuriem kaķis, nabaga kaķēnu spieda iekšā klubkrēslā ar ceļiem un sauca vēl Krišjāni palīgā. Vecākiem lieks normāli. Vēroju Krišjāņa reakciju un nejaucos iekšā (puika lielāks par manējo, tātad varētu būt kā autoritāte). Krišjānim acis bija kvadrātā. Savieba seju un pateica: "Nē."
Vēl vienu ģimenes draugu meita normālu traumu par bērniem radīja jorkam. Viņš vairākus gadus nevienu bērnu sev klāt nelaida. Un tas viss vecāku klātbūtnē, kuriem šķiet normāli, ka bērns plēš sunim spalvas, ceļ gaisā aiz astes utt. Un tad brīnās, ka tos bērnus sakož.
Grrr.
|
Maijs 22., 2014
22:43
Krišjānim acis top arvien gaišākas, skropstas - arvien grākas. Skatos un priecājos.
|
Maijs 19., 2014
11:21 - uguns
Pēc šīs nakts ugunsgrēka kaimiņos man kādu laiku būs paranoja no tā, ka kaut kas var nodegt. Labi, ka aktīvā kamīna sezona cauri.
Stāvēt divos naktī uz tukšas ielas absolūtā klusumā un vērot, kā rūkdamas liesmas apēd visu, kas tām ceļā, un līdz ar dzirksteļu mākoņiem pazūd kaut kur debesīs virs koku galotnēm... Tāda bezspēcības un tukšuma sajūta. Stāvi un turi īkšķus, kaut neparādītos neviena, pat ne vismazākā, vēja pūsmiņa, kas liesmas varētu pārnest uz blakus esošajām mājām.
Tik atviegloti es sen nebiju nopūtusies, kā šonakt, kad ielas galā pamanīju ugunsdzēsēju gaismas.
|
Maijs 17., 2014
14:34 - pusdienlaika snaudiņa
- Mammu, es jau pamodos.
- Tu nemaz nebiji aizmidzis.
- Biju gan. Pagulēju.
- Pasaki taisnību.
- Neteikšu.
|
Maijs 15., 2014
17:25 - Karlīnai mēnesis
Vakar ar mazu kūciņu atzīmējām Karlīnas mēneša jubileju, bet ar lielu kūku - Krišjāņa vārda dienu.
Mēnesi maza/liela Karlīna ir brīnišķīga. Daudz smaida (sevišķi rītos un sevišķi man - mammas meitiņa), atpazīst balsis un griežas runātāja virzienā, mēģina atdarināt dažas kustības (piemēram, mēles rādīšanu), mīl gulēt svaigā gaisā un dievina būt rokās. Jā, viņai patīk uzmanība, patīk, ka nēsā un šūpo rokās, ka runā ar viņu un taisa smieklīgas sejiņas.
Sākumā negulēja savā šūpulī, bet nu jau smuki naktis izguļ tur. Ēd parasti kādas 2 reizes naktī (ap trijiem un ap pieciem, +/- stunda). Ir reizes, kad pamostas, un tad ar lielām acīm skatās apkārt un ne tik aši aizmieg, bet kopumā paēd, ielieku šūpulī, mazliet pašūpoju un ejam abas atpakaļ gulēt.
Diezgan jūtīga meitene. Ja kādas lielākas darīšanas ārpus mājas, kur daudz svešu cilvēku (sveši - tie, kas nav no mūsu mājām), diezgan liela garntija, ka vakarā būs trādi-rīdi, asaras un grūti nomierināma dāmīte. Tā bija arī pēc vakardienas jubilejas, kaut ciemiņi bij tikai daži. Ja esam mēs paši, daudz mīļojamies, izejam ārā slingā, viņa jūtas droši un mierīgi, viss ir lieliski. Tā nu esam noīsinājuši savas aktivitātes cilvēkos līdz minimumam. Tas, atšķirībā no pirmajām nedēļām, kad daudz blandījāmies apkārt. Bet ir labi tā mierīgi.
Vēl arvien visi ģimenē sajūsmā par jaunpienācēju. Pat zvēri drosmi saēdušies un nāk klāt bēbim. Dille pat šodien uzcītīgi glaudās gar Karlīnas roku, lai viņa kaķi paglauda. :)
Īsāk sakot - ir labi.
|
Maijs 12., 2014
18:49
Ir tomēr pie mums super forši cilvēki. Veikalā, kur gara, gara rinda, ļaudis jaunās māmiņas, kam slingā pie vēdera mazulīši, laiž bez rindas. Es gan pieklājīgi mēģināju atteikties, ka varu pastāvēt, jo mazā guļ, bet man atbildēja: "Mēs jau zinām, kā viņi guļ. Guļ, guļ un pēkšņi vairs neguļ." Tā nu es mulsu un gāju visiem pa priekšu. Un mulsu es tāpēc, ka mans vienīgais pirkums (taures un fanfāras) bija pudele šampanieša! Dāvanai, bet tas jau man uz pieres nav rakstīts.
|
Maijs 10., 2014
22:16 - Bērni un viņu izglītība
Hou-hou-hou. Mēs esam noskaidrojuši to punktu, kur mūsu kā vecāku viedokļi par audzināšanu nu nekādi nesakrīt. Un tas punkts saucas - mūzikas skola. Vīra kungam, kurš mūzikas skolā nav gājis, šķiet, ka bērniem jāiet apgūt kāda instrumenta spēle. Iespējams, ka tas no malas šķiet tā romantiski, un ar savu pieaugušā prātu viņš gribētu prast kaut ko strinkšķināt, bet es esmu tur bijusi! Man mūzikas skola nenozīmē neko romantisku. Tas bija murgs 9 gadu garumā. Ir pagājuši ļooooti daudzi gadi, bet es vēl arvien negribu tajā ēkā spert kāju. Kad eju garām un dzirdu, kā tur bērni iekšā klimperē, man zosāda uz sprandas metas.
Ja vien kāds no bērniem neizrādīs īpašu muzikālu talantu un vēlmi to attīstīt, es neredzu sevī potenciālu spiest viņus iet mūzikas skolā. Un es zinu, ka būs jāspiež iet, jāšantažē, lai trenējas, un jāapelē pie "kas iesākts, jāpabeidz". Es to esmu klausījusies visu bērnību un savu riebumu atceros vēl arvien. Un ne jau vīrs būs tas, kurš vedīs (jo viņš vienkārši tik laicīgi nekad nav mājās) un arī ne viņš sēdēs blakus mācību procesā.
Runā, ka līdz ar bērniem vecāki vēlreiz iet skolā. Nē. Negribu.
Labā ziņa - vismaz pagaidām Krišjānis tēvam pārliecinoši atbildēja, ka viņš negrib iet mūzikas skolā. (Bet, nu, zinot savu dēlu, šo viņa pārliecību elementāri sašķobīs kāda smuka meitene, kura tur ies, tāpēc arī viņam vajadzēs.)
|
Maijs 4., 2014
14:27
Lai dabūtu uz pusdienlaiku slīpi nolikties dēlu, kurš, lai nu ko, bet gulēt jau nu nekādi netaisījās, vienojāmies, ka viņš noliks gulēt tēti. Tētim iesnas, viņš apslimis, un visiem tak skaidri zināms, ka miegā vislabāk veseļojas. Vīram uzdevums viegls - pavārtīties pa gultu, kamēr Krišjānis aizmigs. Sacīts, darīts. Abi uzsoļo augšā.
Nepagāja ne 10 minūtes, kad lejā priecīgs, rokas berzēdams, nocilpoja dēls: "Tā. Tētis aizmidzināts."
Tā nu Krišjānis pusdienlaika vietā, godam nopelnījis, skatās Lidmašīnas. Tēti tak gulēt nolika.
|
|
|
