|
Aprīlis 17., 2014
10:16 - Mājās Vakar taisīju lielas acis, daudz smaidīju un izdīcu, ka mūs laiž mājās (Kaut pirmā reakcija bija: "Jūs ko, māmiņ?! Vēl nav pat 2 dienas kopš dzemdībām!"). Bet mums bija superīga vecmāte, bērnu māsa ar mūsu pusē, ka varam braukt, tad, nu, arī bērnu dakteri pārliecināja. Tik apsolījām, ka aizbrauksim šodien līdz ģimenes dakterei kontrolsvērienu uztaisīt. Tā nu tēvs brauca pēc lielā brāļa uz BD, tad pēc mums, un ģimenes vīrieši veda mūs mājās. Pa ceļam vēl mazo Karlīnu piereģistrējām un piedeklarējām, lai Lieldienas var svinēt kā oficiāls pilsonis. :)
Mājās TIK labi! Nu varam ieviest savu idillisko ģimenes ritmu un baudīt dzīvi. Krišjāņa mīlestība pret māsu tik malām pāri plūstoša, ka liels miers gan mums pagaidām visiem kopā nesanāk. Man savas antenas jātur gaisā nemitīgi, jo visu laiku grib mīļot, bučot, palīdzēt ģērbt, šūpot, auklēt... Kā māsa iepīkstās, tā viņš klāt un gana skaļi dzied visādas improvizētas dziesmiņas uz Aijā-Žūžū bāzes ("Aijā-žūžū, mīļajai māsiņai, aijā-žūžū-žūžū-žūžū...") Arī no mājas miera un atpūtas nekas daudz nesanāca, jo, kamēr mazliet piekrāmēju visu, izvilku no koferiem svarīgāko, saklāju galdu, uzņēmu ciemos vecākus un Ōmīti rauguļos... Tad vēl izrādījās, ka Krišjānim šodien Lieldienu svinēšana BD, tā nu krāsojām olas pirms gulētiešanas, vecāki palīdzēja olām grozu noformēt (bija kompozīcija jātaisa). Vēl vakariņas, Krišjāņa milzu enerģija... Vienvārdsakot - rosīgs vakars. Bet, kad likāmies uz auss, tad šņācām pēc piecām minūtēm. Savā gultā cita lieta susurēt. Un izskatās, ka bērni par mūsu gultu ir līdzīgās domās - no rīta pamodāmies tajā visi četri. :) Šorīt palaidām savus vīriešus pa darbiem un abas ar Karlīnu nosusurējām gandrīz līdz pusdesmitiem. Kas par laimi! Slimnīcā dakteri jau ap septiņiem sāk vazāties un nekāda rīta miera nav. Vienvārdsakot, viss ir lieliski. Šodien atvelkam abas elpu, kamēr brālis ar tēti līdz vēlam vakaram pa savām darīšanām, bet no rītdienas sākas svētku brīvdienas, vīram pēc tam vēl kādas dienas atvaļinājums, tā ka sāksim dzīves svinēšanu. :)
|
Comments:
mani sagaidīsi ar vakariņām? :D
sagaidīšu. tik bez vakariņām. :)
nezinaju, ka tur ir sava slimnica :)
oi, un kāda vēl. baisu stāstu apvīta. bet dzemdību nodaļa labu labā esot!
Jā, tepat Dobeles slimnīcā. Mums ir viena no feinākajām dzemdību nodaļām Latvijā. ;)
tik sirsnīgi un priecīgi! :)
Jā, absolūti priecīgi. :)
Tu tur turies, ja? Vēl pēdējie 5 centimetri. :)
Nu tā, švaki! :D Vispār, man jau sen vajadzēja sadalīties! :D
Jā... Pirmais lielais pacietības treniņš vecāku lomā. :) Nesatraucies, vēl būs daaaaudz tādu, mazo auniņu audzinot. :D
Nebūtu tā sliktā pašsajūta un nemitīgie treniņi, es neko neteiktu. Izskatās, ka meita būs visa mammā, arī vērsītis. :)
izklausās, ka šis bērns jau no dzimšanas visu dienu guļ un arī naktī ēst neprasa, ka mamma var tik daudz izdarīt un nakti mierīgi nogulēt.
Guļ tiešām daudz, bet tas jau normāli - dažas dienas tikai viņai. :) Ēd smuki ik pa 2-3 stundām aptuveni, naktī uz otro pusi ilgāk noguļ, ja paņem blakus un patur rociņu dāmai. Padzīvojas jau arī nomodā mazliet naktī, bet tā pieklājīgi. Turklāt man vēl pēcdzemdību eiforija un hormoni kaut kur debesīs uzkāpuši, tāpēc dzīve šķiet rožainās gaismās. :)
Ā, ja patinu atpakaļ, tad pašā sākumā, burtiski pirmās 2 ned mans ar ēda pa 3 stundām, bet tad kā sāka ik pa 45 minūtēm, tā līdz pusgadam. Olis arī ir sācis ļoti jūsmot par bēbīšiem. Laikam jau sāk nodalīt, ka viņš ir lielāks saprātīgāks. |
|