|
Maijs 28., 2012
15:30 mana svēta pārliecība ir, ka bērna runāšana vai nerunāšana ir cieši saistīta ar to, kā un vai vecāki ar viņu ikdienā komunicē. ja visu izlemj viņa vietā, labākajā gadījumā, uzdodot jautājumus, uz kuriem atbildēt ar "jā" vai "nē", neprasa mazā cilvēka domas un viedokli par redzēto un piedzīvoto, nevar gribēt, ka bērns ātri un labi runās. tas tāpat kā ar vārdu krājumu. nevar gaidīt no bērna skaistu runu, ja vecāku paši komunicē tikai ar īsiem un aprautiem teikumiem, lielāko daļu vārdus vēl saīsinot vai angliskojot.
bērni arī ir cilvēki un viņiem patīk, ka ar viņiem runā nopietni un kā līdzīgs ar līdzīgu. kad redzu mammas, kas ar saviem mazajiem (vakar redzēju mammu ar aptuveni 3 gadus vecu meitu) runā kā leļļu teātra rūķīši, stāstot visu trīs vārdu teikumos un visu pamazināmajās formās, es saprotu, kāpēc daži paziņas smaidīja, ka es ar savu zīdainīti runājot tik nopietnā balsī. toties tagad no tā zīdainīša izaudzis tik pļāpīgs divgadnieks, ka brīžam muti nevar aizbāzt. un uz komentāru par to, cik zaļa zālīte, viņš mierīgi var piebilst: "Jā, skaists mauriņš."
bērna valodu un vārdu krājumu veido vecāki. un runā, ka tas nostiprinoties līdz 7 gadu vecumam, pēc tam paplašināt to ir ļoti liels darbs. tāpēc, vecāki, runājiet vairāk ar saviem bērniem un nedariet to "bērnu" līmenī. skaidrojiet, jautājiet viņiem, lietojiet sinonīmus un lasiet grāmatas.
|
Comments:
| From: | fleur |
Date: | 28. Maijs 2012 - 15:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Pilnīgi pievienojos:)
lieliski sacīts. ļoti prasās "dalīties" podziņa :)
Šim piebilst vien varu to, ka nesaprotu vecākus, kas apzināti saviem bērniem māca nepareizu lietu etc nosaukumus. Nu piemēram - vauva - kas suns un ninne, kas dzēriens u.t.t.
jā, šis man arī ir pilnīga mistika. kāpēc bērniem māca runāt kaut kādā izdomātā svešvalodā?
man vienmēr ir bijis patīkami ar jaunkundzi parunāt, arī par tām saucamajām tabu tēmām :)
Pirms bērns ir sācis runāt, ar viņu ir jārunā pēc iespējas vienkāršiem vārdiem,- tad viņam ir vieglāk orientēties un attiecīgi vieglāk pašam ātrāk sākt kaut ko teikt. Savukārt, kad pats ir kaut ko jau sācis, tad var runāt plaši, lai veidotu plašu vārdu krājumu. Tā, laikam būtu pareizi. Var jau gan uzreiz močīt Hesi viņam, bet tad vienk vēlāk sāks runāt.
Mans vēl neko nerunā, bet runāju ar viņu normāli. Izņemot, kad dauzoties lamāju-tad pārtaisu balsi smalku. Tas uz ko grēkoju - bieži saucu viņu par saulīti un dēliņu, bet nu viņš jau tā kā sen zin, ka ir Olivers, jo tikai uz to uzreiz pievēršas.
nedomāju, ka mīļvārdiņu lietošana ir kaut kāda grēkošana. :) es arī lietoju daudz un dikti, bet bērns tāpat spītīgi stāsta, ka viņš ir Krišjānis Rēdlihs. :D
Līdz gadam tas skaitās nepareizi - bērnam esot grūti saprast, kurš tad ir viņa vārds.
es nedzīvoju pēc pareizi-nepareizi, audzinu tā, kā jūtu. un jūtu es viņu periodiski citādos mīļvārdiņos, kaut pamatā vienmēr ir Krišjānis. :) vismaz mūsmājās jaunietim nekad nav bijis nekāds mulsums par to, kas viņš ir, vienmēr ir uz savu vārdu reaģējis tāpat kā uz mīļvārdiņiem. viņš pats sevi vārdā sāka saukt ap gada vecumu, tā ka nezinu, vai tur vēl kaut ko var mulsināties. :) |
|