|
|
|
Maijs 28., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) amanita | 15:30
mana svēta pārliecība ir, ka bērna runāšana vai nerunāšana ir cieši saistīta ar to, kā un vai vecāki ar viņu ikdienā komunicē. ja visu izlemj viņa vietā, labākajā gadījumā, uzdodot jautājumus, uz kuriem atbildēt ar "jā" vai "nē", neprasa mazā cilvēka domas un viedokli par redzēto un piedzīvoto, nevar gribēt, ka bērns ātri un labi runās. tas tāpat kā ar vārdu krājumu. nevar gaidīt no bērna skaistu runu, ja vecāku paši komunicē tikai ar īsiem un aprautiem teikumiem, lielāko daļu vārdus vēl saīsinot vai angliskojot.
bērni arī ir cilvēki un viņiem patīk, ka ar viņiem runā nopietni un kā līdzīgs ar līdzīgu. kad redzu mammas, kas ar saviem mazajiem (vakar redzēju mammu ar aptuveni 3 gadus vecu meitu) runā kā leļļu teātra rūķīši, stāstot visu trīs vārdu teikumos un visu pamazināmajās formās, es saprotu, kāpēc daži paziņas smaidīja, ka es ar savu zīdainīti runājot tik nopietnā balsī. toties tagad no tā zīdainīša izaudzis tik pļāpīgs divgadnieks, ka brīžam muti nevar aizbāzt. un uz komentāru par to, cik zaļa zālīte, viņš mierīgi var piebilst: "Jā, skaists mauriņš."
bērna valodu un vārdu krājumu veido vecāki. un runā, ka tas nostiprinoties līdz 7 gadu vecumam, pēc tam paplašināt to ir ļoti liels darbs. tāpēc, vecāki, runājiet vairāk ar saviem bērniem un nedariet to "bērnu" līmenī. skaidrojiet, jautājiet viņiem, lietojiet sinonīmus un lasiet grāmatas.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |