Kuru gan tas interesē..
Laikam jau man ir kas kopīgs ar cibiņu arī tādā trauka nozīmē, proti - ir brīdis, kad vairāk iekšā ielikt nevar. Jeb precīzāk - iepil pēdējais piliens un tad straume gāžas pāri. Un to jau nemaz tā arī nevar iepriekš zināt, kad tā reize būs;) Daži jau gan droši vien teiktu, ka vakar jau bija manāms, ka tuvojas...
Un tā nu šodien uznāca lielaispinkšķis, tāds, kurš mazgā līdz kuņģim, tāds, kurš ir stiprāks par mani pašu, tāpēc sākas nekontrolējami un beidzas tikai tad, kad beidzas, bet ne tad, kad man liktos, ka tā kā pietiek...
Stulbi jau droši vien, ka tāda visā visumā ar stabilu nervu sistēmu apveltīta būtne pēkšņi jau pēc zvana uz stundu izplūst asarās, norauj mācību procesu, pieraud pilnu savu pusdienu zupas šķīvi un pat nevar tā īsti paskaidrot, kāpēc.
Un beidzās tas līdz nākamai reizei vienkārši traģiski skaisti - ar trīs stundu garu dziedāšanu. Vispirms kopā ar skolotāju ansambeli;), pēc tam - skolas kori. Un tagad esmu kā no jauna dzimusi;)))
Te arī es vakar visādas psihopātiskas blēņas pierakstīju, tagad gluži vai kauns drusciņ. Un būs jau labi... |