dzīvoju gaidīšanā, cerību un vilšanās fāzē.
nezinu, vai vēlos piedot, jo negribu atkal vilties. bail no tā, ka tas, kas tagad notiek un ir noticis jau iepriekš, varētu kļūt par nebeidzamu ciklu (lai gan man jau ir aizdomas, ka tas tā jau ir noticis). es vispār negribu domār par to visu, jo ilgstoša nervozitāte atsaucas uz manu veselību un man paliek slikti. tik un tā ir slikti. un auksti.

joprojām gribu būt laimīga.

bet rīt es smelšos pozitīvismu un bērnišķīgumu no skolēniem. es esmu kļuvusi vēl bērnišķīgāka. manām pēdām vakar bija cosplay. un esmu sasniegusi augstāko virsotni nonsensa runāšanā.

huh. jāatmet cerība, ka kāda no manām jaunajām kolēģēm, kurām sūtīju e-klasē vēstules, tās izlasīs šodien, rīt vai parīt (it's weekend. doooh).

neliels atskats uz pirmajām darba dienām skolā:

1) daudz mazu bērnu un pilnīgs juceklis darba organizācijā gan no manas, gan citu angļu valodas skolotāju puses (bērnu dalīšana grupās, juceklis e-klases skolēnu sarakstos, missing and don't having enough pupil's books for all children, skraidīšana pa stāviem pirms katras stundas, jo mazie nezina, ka ir jauna skolotāja un cits kabinets, and, finally, stressed out of not having a cd player of my own and that I have to borrow one).

2)mazliet īgnuma - dažu bērnu nepaklausība, because then I have to raise my voice. un grāmatu trūkums, jo tas bremzē darbu klasē un mācību kvalitāti.

3) patīkamākais un pozitīvākais - having the attention of all kids in the classroom, bērna prieks (par to, ka neesmu īgna un dusmīga skolotāja), kādas mazas meitenītes apskāviens pēc pirmās stundas viņas klasei, daudzi mazi ķipari starpbrīžos mani sveicina un stāsta citiem klasesbiedriem, ka esmu viņu jaunā angļu valodas skolotāja un esmu ļoti forša, un kolēģe Daiga (ļoti pozitīva un izpalīdzīga), kuru ieraugot man bija savāda de ja vu sajūta.

mjau. šodien pusstundu pavadīju aizrautīgi meklējot kaķīšu, saulīšu, smaidiņu un sunīšu attēlus uzlīmju gatavošanai, lai atalgotu bērnus par labiem darbiņiem stundu laikā. ^^

es jau kā vienmēr necerēju, ka kaut kas labs no manis varētu sanākt un ka es varētu dabūt šo darbu, bet no nākamās nedēļas otrdienas es pasniegšu angļu valodu Rīgas Juglas vidusskolā 1-4. klasēm. man ir "iedauzīts" smaids, mana mamma vien nevar beigt priecāties, ka viņas meita būs "učene" un mācīs skolā, kuru viņa ar māsu absolvējušas. un oma dūdo, ka jāģērbjas zolīdi un pieklājīgi.

and in a way I will be back to school and in a whirl of childhood.

pirms gada un vairāk lielākoties valkāju bikses, un kleitas skumji karājās skapī, bet tagad bikses viena pie otras piespiedušās dus drēbju skapja dziļākajā stūrī.pēdējā laikā es dievinu kleitas (kā tās plivinās ap mani un pat silda) un tik vien tajās vēlos tērpties, un tās pirkt, vai šūt. diemžēl līdz kleitu šūšanai vēl neesmu tikusi (neesmu upgreidojusi savas šūšanas prasmes).

šodien ir tāda sajūta, ka manī būtu sakrājušās visas pasaules skumjas. plūstu pāri. un slimie bērni ir atgriezušies savā bērnu dārzā - klaigā un plēš ceriņus. un nesadosies rokās visa pasaule nekad (lai cik banāli tas nebūtu), pat slimie bērni nesadodas rokās.

negribu klusēt, bet negribu arī čīkstēt. kārtējo reizi - nāksies samierināties.

"all the rabbits died for supper tonight. all the rabbits died in the spotlight"


jebkas prasa upurus. slikts garstāvoklis un slims organisms arī pievelk nelaimes.

esmu sailgojusies pēc drediem. pakausī. to lielākais jaukums bija, ka varēju ar tiem matus sasiet astē. lielākais mīnuss - galvas āda pakausī bija vienās blaugznās.

esmu atgriezusies no Mandžūrijas ar milzīgu devu pozitīvisma.wī. 3 dienas ar putnainiem cilvēkiem, stārķiem un svaigu gaisu.

šodien biju uz darba interviju valodu centrā. saruna norisinājās gludi līdz pat pašām beigām, lai gan beigās pēc pēdējā jautājuma es iekšēji vārījos. nu, nav man piebāzts skapis pilns ar formālām žaketēm, svārkiem, blūzēm un biksēm. saprotu, ka bez tā visa laikam darbu nedabūšu, lai gan vienmēr esmu centusies uz intervijām iet vispieklājīgākajā un kaut cik formālākajā apģērbā, kāds manā skapī atrodams.
tikai... Speaking about your appearance... your hair... Would you be ready to change your hair-style if you will get this job?(jā, mani mati ir joprojām krāsoti sarkani un tizli spurojas un pūkojas, un to noteikti vajag izcelt intervētājai, kurai mati ir balināti, bet ataugušas tumšas saknes.)
viens liels WTF?!

protams, pēc tās snobiskās piezīmes pat nezinu, vai gribētu strādāt iestādē, kuras priekšniecībai nepatīk mani mati. visiem jau neizpatikt. bet piekasīties matu dēļ?! vai tiešām izglītības kvalitāte un apmācāmā spēja apgūt mācību materiālu varētu būt atkarīga no maniem pūkainajiem matiem un apģērba...

es saprotu, ka vajag pieklājīgi, bet reizēm patiešām tiek pamatīgi šauts pār strīpu ar tādām prasībām.

rīt jāgaida zvans. varbūt pat būšu daudz laimīgāka, ja man nepiezvanīs. gadījumā, ja tieku pie šī darba, tad jāsāk strādāt jau no nākamās nedēļas, kas nozīmē, ka man nedēļas nogalē jādodas ūberformāla apģērba meklējumos vai pamatīgi jāšķiro sava garderobe.

gailenes - kailenes jeb gaileņu ekshibicionisms jeb kā es kaila lasīju gailenes. hi hi

man sāk likties, ka drīz jau varēsim paši celt mājas un torņus, un ko tik vēl ne.

uzšuvu sev milzīgu auduma mugursomu no Mārtiņa vecajām kamuflāžas ūzām un puķaina auduma. DIY tutoriāļi ir dārgumu lādes.
man gan nesanāca tik ideāli kā no veikala plaukta, jo šuju joprojām šķībi (vīlēs ir kalni un lejas brīžiem), bet, neskatoties uz šķībajām vīlēm un ātru roku piediegtām lencēm, soma ir sanākusi romantiska un vasarīga :)

man šūšanā vēl ir kur tiekties. pagaidām - uz taisnām vīlēm.

murrkaķis tomēr nav aizgājis uz darbu. un es jūtos tā, it kā es pie tā būtu vainīga, jo tieši es vakarnakt atstāju viņu vienu pašu bārā Mežs.
sācies pamatīgs nervous breakdown.

turklāt es jūtos nepilnvērtīga. tikai tādēļ, ka man nav darba. ja tuvākajā laikā man to izdosies atrast, tad es apsolos neizskatīties tik nožēlojama, kādu sevi es redzu spogulī pēdējos 4 mēnešus un kādu mani redzēja mana diplomdarba vadītājs un citi pasniedzēji (mūždien nogurušu un exhausted). patiesībā es nejūtu nekādu gandarījumu par to, ka man būs izdevies pabeigt šīs četru gadu mocības, jo es neredzu sevī potenciālu kaut ko no tā visa pielietot praksē. un tā ir visskumjākā daļa visā šajā šņuk šņuk ierakstā. bet tai pat laikā es negribu kļūt par daļu no sabiedrības, kas slīgst dīkdienībā un sevis žēlošanā.

jāsaņemas un jācīnās par vietu darba tirgū un sistēmā. ha ha

jāpalielās jau ir - bakalauru aizstāvēju uz 10.

par spīti tam, ka prezentācijas sākumā aizmirsu nosaukt darba hipotēzi un to pateicu kaut kur starp trešo un ceturto slaidu.

recenzente man uzdevu tikai vienu no trim paredzētajiem jautājumiem, kaut arī es biju gatavojusies līdz trijiem naktī.
mja un randomā pavaicāja, vai es loloju vēlmi kļūt par rakstnieci. (well, I haven't thought about it yet, but - maybe.)

I'm evil today. evil kitty.

One thing that guided me through this awful nightmare of writing BA actually was song by Turisas - Battle Metal. And now I am thinking - will it help me in finding a proper job, that is, in that boring part of writing application letters?

Mhm, vēl man ārkārtīgi palīdzēja tāda motivācija kā - "Tu jau tāpat skolu nepabeigsi, vai ne?" un tamlīdzīgi teikumi. Palīdz pierādīt pretējo.

Paldies.

(manas pārdomas, kuras šeit neierakstīju aptuveni pirms nedēļas pēc BA oficiālās iesniegšanas.)

es labprāt tagad appīpētos. bet, ja es tā izdarītu, tad es nevarētu neko uzrakstīt BA. es vienkārši aizmigtu. tomēr jauki, ka zaļais ir izbeidzies. patiesībā man atlicis tik maz līdz BA praktiskās daļas pabeigšanai. nāk miegs, bet jānoturas nomodā un jāpabeidz.

pavisam, pavisam liels prieks, jo teorētiskās fonētikas eksāmenu tomēr esmu nolikusi, un līdz ar to man vairs nav parādu. vēl tikai bakalaurs jāuzrakstu.vēl tikai mazliet jāpacīnās. (: