turklāt es jūtos nepilnvērtīga. tikai tādēļ, ka man nav darba. ja tuvākajā laikā man to izdosies atrast, tad es apsolos neizskatīties tik nožēlojama, kādu sevi es redzu spogulī pēdējos 4 mēnešus un kādu mani redzēja mana diplomdarba vadītājs un citi pasniedzēji (mūždien nogurušu un exhausted). patiesībā es nejūtu nekādu gandarījumu par to, ka man būs izdevies pabeigt šīs četru gadu mocības, jo es neredzu sevī potenciālu kaut ko no tā visa pielietot praksē. un tā ir visskumjākā daļa visā šajā šņuk šņuk ierakstā. bet tai pat laikā es negribu kļūt par daļu no sabiedrības, kas slīgst dīkdienībā un sevis žēlošanā.

jāsaņemas un jācīnās par vietu darba tirgū un sistēmā. ha ha