need for speed was fulfilled. un galu galā darba rakstīšanas ātrums nemainījās ne cik. rezultātā jūtos pārgurusi, bet organismu nolikt gulēt arī nevaru. pirmā un pēdējā reize, kad ko tādu daru. tādas vielas vienkārši nav domātas man.

anime sērijas. viena pēc otras. I am slowly marching towards becoming a no-lifer.

full of nonsense.

"kāda jēga viņam iet uz konsultācija, ja viņš tāpat neko nesaprot?" - es nesaprotu šo attieksmi.
"kādēļ jūs strādājat skolā, ja nespējat tikt galā ar skolēnu uzvedību un izdomājat muļķīgas punktu krāšanas sistēmas?" meh. man patīk gandarījuma sajūta, ko gūstu mācot skolēnus, sniedzot viņiem savas zināšanas un redzot labus rezultātus.
"mēs, visi vecāki, esam bailēs no jūsu ieviestās bezjēdzīgās sistēmas" - beidzot arī es kādos iedvešu bailes.

reizēm visam, ko daru gribas atmest ar roku. tā pamatīgi. uzrakstīt atlūgumu.

atkal esmu pārvākusies. atkal centrējos. un daudz pilnīgāks miegs. mmm ^^

pēc darbīgas dienas skolā mājās nolēmu sakārtot skapi un izšķirot apģērbus, kurus nevalkāju. tādu ir ļoti maz. turklāt esmu šausmīga lupatlase. man ir 28 kleitas un 13 svārki (gan jau ir meitenes, kurām ir vairāk)un nevaru humpju bodēm ar līkumu apiet apkārt. funny.

ceturtdien jābrauc uz nometni. un vēl priekšā milzu plānošana. naktīs man murgos rādās nepaklausīgi bērni, kuri sarīko milzu trādirīdi, no LU atnāk ierakstīta vēstule, ka es neesmu budžetā, tā esot bijusi sistēmas kļūda; bet pa dienām man mēdz raustīties kreisās acs plaksts vai uzacs.

vēl nedēļas nogalē sāku mācīties ģitāras akordus. es, protams, kā mazs cirvītis/ kāpēcītis iztaujāju Linardu par to, ko es īsti nespēju saprast par un ap ģitārspēli un pašu instrumentu.

svētdien bijām Liepājā un mazliet apskatījām Karaostu un aizgājām līdz tā garā mola galam. gribējās vēl tur uzkavēties. mjau.

atvaļinājums. phe. es neko foršu neesmu paspējusi izdarīt. izjūtu milzu žēlumu par to. vēl jau teorētiski un praktiski ir tik daudz laika, lai paspētu kaut ko foršu/traku izdarīt. vislielākā vēlme - aizstopēt/aizbraukt uz kādu ārvalsti. kaut vai ar vienu kāju pārkāpt robežu. (vienmēr šķiet, ka esmu vienīgais cilvēks, kurš nekad nav spēris kāju ārpus Latvijas robežām). līdz vasaras beigām tas jāizdara.

mjau mjau mjau.

vislielākais prieks - esmu veiksmīgi tikusi maģistros budžetā iekš LU. un nespēju beigt sajūsmināties. un pagaidām itin nemaz nesatraucos par to, kā man izdosies apvienot darbu skolā ar mācībām un es vēl sapņoju par vēl citām lietām un aktivitātēm, kuras varētu ar to visu apvienot :D

jātiecas augstāk. visādā ziņā.

jocīgās sajūtas, kad attopos un saprotu, ka viss ir tik ļoti savstarpēji saistīts.
vai nu tie būtu cilvēki,
vai interneta tīmekļa lietas (e-pasts, uz kuru raksta darba kolēģi, un blogs, kurš piekrauts ar kailfoto).
likvidēju šo to savā blogā. man tomēr bail no tā, ka kāds (kolēģi, skolēnu vecāki) mani varētu stalkot.

mani nepamet sajūtas, ka esmu šausmonītis.

reizēm pārņem melanholija.
mazliet gribas paņaudēt par problēmām, bet brīnos - pēdējā laikā es par tām pārlieku cenšos neraizēties.
visvairāk činkstu par aukstumu man apkārt.
lai gan sirds ir pāri plūstoša siltuma pilna ^^

BPP koncerts bija tik mīlīgs. izdziedājos līdzi un tik traki purināt galvu un lēkāt laikam man nebija sanācis. koncerta nobeigums tāds kluss un mierīgs sagatavoja mājuptipināšanai un miegam.

http://www.youtube.com/watch?v=41EeAFYXJFY

šobrīd ir jauki aizmirsties darbā, jo tā ir vienīgā lieta, kas spēj pilnībā novērst uzmanību no manas fucking tizlās privātās dzīves un domām par attiecībām. jāiemācās būt pašpietiekamai, neatkarīgai un nedomāt par sāpošo tukšumu. tas jāaizaudzē ciet. man tikai nav ne jausmas, kā to izdarīt... viss, ko es saprotu pašlaik - jāizvairās no vienkāršas tā aizlāpīšanas ar random patiešām jaukiem cilvēkiem.

gribas padauzīt paurīti pret sienu. lai gan nedomāju, ka man no tā paliks vieglāk.

es jūtos kā tāfeles lupata
iesūkusi sevī visu krāsaino dienu
visus trešklasnieku "I can..." un "I can't" teikumus
pārņēmusi daža laba izsalkušo uzmanības trūkumu

es esmu izsalkusi
un ļoti gribas darīt, bet trūkst motivācijas

aizžūžiniet mani līdz skolai, ienesiet klasē. piekabiniet mani pie tāfeles, lai es izskatos dzīva un priecīga, un komunicēt alkstoša.
paldies,"mīļais", ka visu nakti kaislīgi aizstāvēji savas domas un emocionāli IZVAROJI manu jau tā confused mind. nemaz nerunājot par zvaigznītēm, uz kurām es pati cītīgi uzprasījos.

gribu brīvlaiku, gribu atpūsties no nelielas saujiņas bērnu, kuri kāpj uz galvas. labprāt par viņiem uztaisītu veselu prezentāciju, ko varētu atrādīt audzinātāja vecāku sapulcē. tie trešklasnieki jau tagad varētu uzrakstīt grāmatu 100 ways of trying a teacher's patience, un gan jau, ka lepotos ar to. no manis tai pat laikā gaida 100 ways of motivating children positively, līdzatbildības veidošanu skolēnos un ko tik vēl ne. es ļoti, ļoti cenšos radīt drošu un patīkamu mācīšanās auru, taču dažs labs ar savu nespēju nosēdēt 40 minūtes un uzmanības deficītu grauj un bojā iemācīšanās procesu ne vien sev, bet arī citiem.

konfektes = tiesības
nauda = pienākumi

jāmēģina izskaidrot viņiem šī vienkāršā patiesība - nav naudiņas, nav konfektīšu. citādi visi bļauj, ka neievēro viņu tiesības un melo tā, ka ausis kustas.

there is going to be a serious talk tomorrow.

vidējās istabas kaimiņš šajā stundā ik pēc minūtes kliedz: Wooooouuuuu wooouuuuu... jā, Mārtiņdiena. un šīzīgs kaimiņš.
bet man šonakt Led Zeppelin skan.

nevaru izlemt, vai doties uz party ar kolēģiem piektdienā, vai tomēr ne? mani biedē, ka tur būs daudz, daudz pusmūža skolotāju un bezgaumīga mūzika (kaut kādi šlāgeri), un liels pūlis skolotāju - vairāk kā simts vienā samērā nelielā telpā, bet tai pat laikā es vēlētos iejusties kolektīvā, un nejusties kā svešiniece, jo tā joprojām jūtos citu skolotāju klātbūtnē, kā arī skolas dežurantes klātbūtnē, kura uz mani vienmēr skatās tā it kā nesaprastu, ko es viņai jautāju, lai gan vienkārši kārtējo reizi esmu atnākusi pakaļ kāda kabineta atslēgām...

es sāku justies kā sociopāte un atkal domāju par to, ka esmu ārprātīgi kautrīga cilvēkos, ja telpā ir vairāk par 10 man nepazīstamiem cilvēkiem.