Tā kā man vispār patīk rakstīt rantus un devaluējošus apgalvojumus par māksliniekiem, pseidointelektuālos prātojumus un diletantisku analīzi, tad nedrīkstu atkal pats sevi pievilt un vismaz reizi gadā kaut kas jāieraksta.

First item.
Kā ar skatuvi izjaukt savu radošo tēlu (jeb kāpēc Luiss Vikerness necieš dzīvo mūziku)

Foršs retro, indie, introverts, es pat teiktu nedaudz noslēpumains latviešu indierockpopsiks:
https://youtu.be/JjuUHM8JN8o

Uzstāšanās uz banālās 2023. gada "Mūzikas Bankas" skatuves:
https://www.youtube.com/watch?v=zqAhsHl4Bc8

Nekad neesmu sapratis šo "vēmiena" skatuves izraibināšanas stilu un ļoti priecājos, ka grupas uz kuru koncertiem parasti eju, izskatās daudz cilvēcīgāk. Nav vairs nekāda indie, nav vairs nekādas introversijas.

Second item.
Kas ir latviešu mūzikā ar....

Visu to bezgaumīgo repošanu kopā ar popsu?
Nu tās visas pauzes šeit un tā visa kompozīcija ir kā kliba kaza ar zelta zobiem.
https://www.youtube.com/watch?v=qcOQhYE_D-I

Kāpēc vēljoprojām jāklausās kā kaimiņš mācās dziedāt?
https://youtu.be/S9YwL3KkUI0

Kāpēc ir jāpieņem kaut kāda vāja un neveikla Lunas kopija?
Un vēl pie tam jāizviza tā visādām balvām kā laba dziesma.
https://youtu.be/q0WkOBwdmwk

teicami par "likteņa ironiju", un vispār lieliska ideja esošam un pamatīgi slavenam krievu kinorežisoram preparēt klasiku no sava skata punkta