dzīvoju gaidīšanā, cerību un vilšanās fāzē.
nezinu, vai vēlos piedot, jo negribu atkal vilties. bail no tā, ka tas, kas tagad notiek un ir noticis jau iepriekš, varētu kļūt par nebeidzamu ciklu (lai gan man jau ir aizdomas, ka tas tā jau ir noticis). es vispār negribu domār par to visu, jo ilgstoša nervozitāte atsaucas uz manu veselību un man paliek slikti. tik un tā ir slikti. un auksti.

joprojām gribu būt laimīga.

bet rīt es smelšos pozitīvismu un bērnišķīgumu no skolēniem. es esmu kļuvusi vēl bērnišķīgāka. manām pēdām vakar bija cosplay. un esmu sasniegusi augstāko virsotni nonsensa runāšanā.