Pilota memuāri.

Sen laikam nekas nav rakstīts. Varbūt vakara pasaciņu?
Anyway. Tā nu ir sanācis, ka pēkšņi iejūtoties ikdienas darbīgā cilvēka ādā, kļūst tik šķērmi ap dūšu. Ir trešdienas vakars. Mēs ripojam atpakaļ Rīgas virzienā no objekta un mans skatiens izplūdis kaut kur nekonkrētā tālē, cauri Audi stiklam redzot vien lietus lāses un vertikālas līkloču līnijas, kas rodas, atstarojoties laternu, luksoforu un skatlogu gaismai no slapjā asfalta. Pēc vienas šādas darba dienas es pilnīgi saprotu šo ļaužu grupu, kas tā īsti arī neredz neko sev apkārt. Pat savus bērnus bieži vien ne. Kur nu vēl ko vairāk. Un viņiem ir ļoooti pamatots iemesls. Vienubrīd liekas - ārprāts!! Ne par kādu naudu nav vērts šādi sevi ziedot kam tik bezjēdzīgam. ...bet nākamajā brīdī jau esi pieradis un ir vienalga. Diezgan vienalga. Smagi vienalga. Tieši tik vienalga, cik tas ir mūsdienu 'homo urbanis' indivīdiem.
Bet man ir citi plāni. Būs laiks, kad es klejošu pa mežiem lasīdams ogas, tējas un dažādus ārstniecības augus. Būs laiks, kad es 'bradāšu' (precīzs termins, ņemts no www.bradajumi.lv) pa dažādiem Latvijas plašumos esošajiem objektiem, baudot pamestības un aizmirstības, aizgājušo laiku garšu. Jūs jau zināt - veci, aizauguši lidlauki, armijas bāzes, objekti, kolhozu un selekcijas staciju ēkas un tamlīdzīgi. Būs laiks, kad es vienkārši vakaros dzeršu tēju savas mājas pagalmā un skatīšos zvaigznēs vai vērošu, kā migla nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Un tad es dzīvošu. Bet šis - šis ir tikai laiks pirms dzīves. Tā nav dzīve.
Jā, bet plāni pagaidām vēl ir tikai plāni. Taču man ir tīīīīīk daudz ideju, ka ar tām pietiks daudzām jo daudzām dzīvēm.