Pilota memuāri.

Tas, kas notiek virszemē, ir pupu mizas, patiesībā. Nesvarīgi bezjēdzīgas piezīmes kuģa žurnālā par neko. Par BēBē brokastīm, kamēr īstās kaujas notiek lejā, pagrabos aiz septiņām atslēgām.
Kad tur mītošie jāņtārpiņi savākti un nomierināti, tos atkal jāiespundē burciņās. Citādi nevar. Niknākā uzliesmojumā viņi spēj dzīvi pārvērst ellē. Taču iemiegot to gaisma kļūst blāva un mierīga, bet sāk salt. Stindzinoši salt. Un uguns pret šo aukstumu ir bezspēcīga. Par laimi, tas mēdz reizēm atkāpties pats no sevis, taču tad stafeti pārņem vienalīdzga apātija, ne-interese par visu un jebko. Un ja ne apātija, tad skumjas.

Un tikai retumis debesis noskaidrojas un redzamība tajās kļūst pietiekama, lai brīdi palidotu. Bet viens nav lidotājs, vai ne?