![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Podnieks ir nepārspējams. Nešaubīgi. Un šis viņa kinodarbs, iespējams, ir tik mūžīgs, cik mūžīgs ir tajā ietvertais jautājums - vai viegli būt jaunam? Pārējais vairs nav tas. Stāsts taču nav par krekliem (personāžiem), bet ir par sirdsapziņām. Tādas īsumā atziņas pēc šāvakara kinoseansa zem zvaigžņotajām debesīm. Patika. ĻOTI patika. Prieks, ka sevi izvilku no mājas.
Vienīgi gribējās siltu tēju, mazliet kompānijas un tomēr drusku vairāk tā komforta. Piemēram, motorizēti nokļūstot mājās. Tumsā bez gaismām ar baiku pa šoseju uz aklo - diez kas nav..
Vienīgi gribējās siltu tēju, mazliet kompānijas un tomēr drusku vairāk tā komforta. Piemēram, motorizēti nokļūstot mājās. Tumsā bez gaismām ar baiku pa šoseju uz aklo - diez kas nav..
(pateicoties vispār Tavam oriģinālajam ierakstam uzzināju par filmu rādīšanu - paldies!)
pretēji daudzkārt skatītajai Podnieka filmai, šoreiz pirmo reizi redzēju arī turpinājumu un palika bišķiņ tā neomulīgi. tagad gan saprotu, ka turpinājums jau ir kā jebkura filma par cilvēku likteņiem, tas jā lika just līdzi. bet es laikam nevaru savienot šīs filmas. Tev taisnība oriģinālais stāsts ir par jautājumu un sirdsapziņām nevis nevis konkrētajiem personāžiem.
es minos ar riteni pa veco šoseju gar Daugavu uz Ogri, bija pilns ar mušiņām un jau ap pusdesmitiem atcerējos, ka ir bezmēness naktis un atpakaļbrauciens tātad piķatumsā.
vēl man bija līdzi sedziņas siltumam, un māsa, kura atpakaļ brauca ar mašīnu un es pa priekšu ar riteni tā ka tomēr pavisam labā apgaismojumā nomācot astrālo gaismiņu. iebraucot pagalmā un izdzēšot mašīnu uguņus tomēr bija jāpasatās zvaigznēs. daži grupējumi atgādina veselas spirālgalaktikas šādās naktīs.
bet visforšāk būtu bijis skatoties filmu atlaisties ērti uz kāda soliņa, sasegties un skatīties tā. bet tad, kad filma beidzas un gaismas izslēdzas, turpināt gulēt un ar acīm braukāt pa piena ceļa grambām un lēkāt pa zvaigznājiem.
bet tā pat, tā kā bija, arī bija ļoti labi. sen nebiju naktī braukusi ar divriteni. sen nebiju saņēmusies vispār iziet no savas orbītas un nokļūt kādā tādā organizētā notikumā.
Hi 5!!! :)))
Ap vieniem, kad nolēmu doties prom, bija jau kļuvis skaidrs - īsto turpinājumu šai filmai būtu varējis uzņemt tikai Podnieks pats.
Tikmēr galvenie varoņi kļuvuši par tiem, pret kuriem cīnījās. Par mietpilsoņiem. Bet viņus par to vainot nevar, laiks ir cits un iekārta cita. Filmu caurstrāvo tas savādais noskaņojums, Padomju laika simbols - dubultdoma, kur valda vienlaikus gan bezspēcība un neticība, ka kaut kas tik monumentāls kā Padomju Savienība vispār varētu kādreiz sagrūt, gan arī cerība. Zilā krāsa. Un tikai tad, kad tas beidzot notiek, rodas apjausma, ka zāle otrpus žogam nav zaļāka. Tikai mežonīgāka. Bet to neviens no viņiem nevarēja zināt. Nu, nevarēja.
Tāpēc turpinājumam vajadzēja būt par tiem pašiem jauniešiem mūsdienās. Padsmit, divdesmit gadus veciem. Un to, kā viņi redz šo pašu impēriju zem cita karoga, 'brīvā un demokrātiskā' veidolā. Un, ja Podnieks būtu dzīvs, nešaubos, tas viņam būtu izdevies tikpat labi.
Turp braucu pa īsāko ceļu, atpakaļ jau pa lielo šoseju, vadoties tikai pēc baltajām līnijām. Tumsā pazūd ātruma izjūta, bedres un trajektorijas. Iekārtojos estrādes viducī, apmēram pusē. Tā, lai var redzēt gan zvaigznes, gan filmu. Augusts mūs šoreiz lutina.