Bez vārdiem.
...vieniem iekšā ir vesela pasaule, kamēr citiem, šķiet, - tukšu skārdeņu čupa, kas piestūķētas ar izsmēķiem, pelniem un papīriem. Un vai tas ir kas slikts, ka es mēdzu klejot pa šīm pasaulēm? Reizēm gribas palikt, reizēm - skriet prom un neskatīties atpakaļ, reizēm riebumā novērsties, reizēm smieties līdz asarām un reizēm...
apmēram tāpat kā meklēt zvirbuļus Ziemeļu ledus okeāna dzīlēs. cerēt jau var, bet NAV un nebūs.
jā, un ko darīt? varbūt tiešām mēslu dakšas būtu itin piemērots risinājums..