Laime apreibina?
Tikko es konstatēju ģeniāli baisu faktu - kolīdz cilvēki kļūst laimīgi, viņi apklust. It kā pazūd, izgaist un viss. Klusē.
Nepierasti, ņemot vērā uz mani darbojošos izņēmuma aksiomu - ārdos, plosos un močīju uz vella paraušanu. Nē, pag, teikšu kā ir - tracina mani tas joks. Nepatīk.
Nepierasti, ņemot vērā uz mani darbojošos izņēmuma aksiomu - ārdos, plosos un močīju uz vella paraušanu. Nē, pag, teikšu kā ir - tracina mani tas joks. Nepatīk.
Un cilvēki NErīkojās tā, kā mēs to gribētu: tad nebūtu interesanti/ tā nebūtu pareizi/ tā vienkārši nenotiek/ mēs neesam visi no vienas mīklas taisīti (vajadzīgo pasvītrot)
laimei parasti vajag pārāk maz, lai rastos vajadzība visai pasaulei par to izbazūnēt..
man tā domāt..
kaut kā neizklausās pēc laimīga cilvēka, ja to noslēpj sevī un ne ar vienu nedalās.. varbūt pašam tomēr trūkst un nav īsti laimīgs?
(a par ko vispār tas bija domāts??)