Pilota memuāri.

Vakarnakt es atkal sapņoju vienu no tiem nomoda sapņiem.

Vai nav dīvaini - mēs spējam radīt putekļusūcējus, kas paši apbraukā un iztīra grīdu, izvairoties no šķēršļiem, mašīnas, kas izbrauc iepriekš pēc GPS maršruta nospraustas trases. Mēs spējam radīt Aibo un citus robotikas brīnumus, un pat sīči jau sāk ar līnijsekotāju robotiņu būvi.
Un tomēr - nevienam (nezkāpēc..?) nav ienācis prātā šo tehnoloģiju padarīt par kaut ko patiešām derīgu.

Iedomājieties, iznāk zemnieciņš no mājas, apsēžas uz soliņa, paņem savu Iphone un uzzīmē taisnstūrīti tikko kā palaistajā aplikācijā. Pārpīpē, padomā un ieraksta tajā 'burkāni'. Nospiež 'execute'. Un gandrīz vienlaicīgi no šķūnīša turpat blakām bez skaņas izbrauc motobloks un dodas uzart nupat iezīmēto teritoriju. Paņem augsnes paraugus, izanalizē sastāvu, minerālus, un datus vienlaikus nosūtot arī saimniekam. Ņem un uzjauc mēslojumu, pārrok teritoriju un iestrādā to augsnē. Pārslēdzas uz stādīšanas režīmu, no rezervuāriem ņemot izvēlētās kultūras sēklas, kuras ar tikai mašīnām raksturīgu pedantismu un precizitāti sastāda vadziņās. Dzelzim, protams, ir ieprogrammētas ūdens ņemšas vietas, taču tas mierīgi spēj atrast ūdens avotus arī pats...
Domāju, tālāk varu neturpināt. Mēs jau sen varētu audzēt paši sev pārtiku tikpat vienkārši, kā ielikt krāsaino veļu mazgāties 30C grādos. It's the same technology. Bet tā vietā mums ir smirdīgi, skaļi pukšķinoši benzīna motobloki. Nemaz jau nerunājot, ka labības laukus šitā varētu pļaut un graudus ievākt.


Nu, sanāks no manis Žils Verns vai nē? :D O_o