Pilota memuāri.

"The Best That Money Can't Buy" viennozīmīgi IR vērtīga grāmata. Iztēli un domāšanu veicinoša. Bet vismaz vienā ziņā (ja ne vairākās) arī stipri pasmaga un mulsinoša pat ļoti atvērtiem prātiem. Aprakstītā civilizācija, kurā tavi pieņēmumi un izpratne par lietu kārtību ir automātiski novecojuši. Bailes no automatizācijas, savas dzīves uzticēšanas kibernētiskiem organismiem. Robotiem. Pirmās asociācijas, piekritīsiet, ir negatīvas. Un tikai retais aizdomājas, ka, iesēžoties lidmašīnā, savu dzīvību patiesībā uztic robotiem, kaut arī pilnīgi atšķirīgiem no tiem, kādus parasti iedomājas vidējais statistiskais lidmašīnu pasažieris.

Bet ir kāds aspekts, kas satrauc vairāk par citiem. Par dvēselisko ir runa. Par to mūsu nedefinēto daļu, kas padara mūs par cilvēkiem. Vienā brīdī Fresko piemin, ka ar laiku profesijas 'rakstnieks', 'literāts' un 'aktieris' kļūšot tikpat nevajadzīgas, kā ārsts, inženieris un citas profesijas. Mašīnas nodrošinās atpūtu un izklaidi. Un te, manuprāt, ir fatāla kļūda. Tieši mūsu spējā radīt, mūsu kreativitātē, kas ir vienīgā īpašība, ko nekad nepārmantos cilvēka būvētās mašīnas, slēpjas tā sort-of dievišķā mūsu daļa.

Zināmā mērā par šo progresu kā tādu domājot, sajutos vecs un ierūsējis. Kā tā konservu kārba virsrakstā.