Pilota memuāri.

Vispār es gribēju par šodienu, bet, man te viss vēl nav galā.

Vakardiena, tātad. Ielīdis monitorā, nedzirdēju durvju zvanu. Kāds no mājiniekiem laikam uz to noreaģēja un es attapos izdarījis 90 grādu pagriezienu savā krēslā tikai tad, kad Robs jau stāvēja manā priekšā. Aiz viņa paslēpusies, arī Marta. Ļoti īsa, lietišķa, virspusēja saruna. Naudiņas bračkam, tiri piri. Pāris vārdi par to, ko daram, kas un kā. Un tā nedaudz nievājošā pieskaņa runā, aplūkojot dažādus modeļus un ierīces manā laboratorijas stūrītī. It kā es būtu kāds nenormālais.

Bet ko tur daudz. Mans draugs sen kā miris, šis cilvēks jau ir pilnīgi cita persona, kuru es nepazīstu un ar kuru man ir maz kā kopīga. Bet viss ir štokos. Nekādu emociju. Sen pie visa pierasts.