Pilota memuāri.

Tas mirklis, kad neapzināti astē vilktās sajūtas apziņā kļūst īstas.

almighty_j

31.3.17 15:49

Šis ir tas scenārijs, kas gadiem mums vilcies līdzi.

[...]Tas ir, vecāki uzskata, ka bērna dzīvē jāīstenojas VECĀKU sapņiem, jārealizējas VECĀKU plāniem. [..]But, well - FCK, no. [...]

• Tags:
  !

• 4 jau ziņoja.
• Gribu ziņot!

• lidot

  31.3.17 16:24

  

  Interesanti, ka mani vecāki ļoti gribēja, lai pabeidzu mūzikas skolu un augstskolu, bet ne vienu, ne otru tā arī līdz galam neesmu pabeigusi. Es gan neesmu pārliecināta, ka tur atrados tikai viņu spiediena dēļ, bet tāpat ir, par ko aizdomāties.
  

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • almighty_j

    31.3.17 17:10

    

    Es arī šaubos. Tev tomēr patika. :)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• lenorad

  31.3.17 20:40

  Man šķiet, ka es par šo pašu tematiku kaut kad sūdzējos gadu vai divus atpakaļ še pat klabē. Vārdi citi, doma tā pati.

  • Atbildēt

• emiilia

  31.3.17 23:53

  

  Tētis no brāļa spieda ārā nez ko. Bija tas lielais potenciāls, perfektā redzes atmiņa un tamlīdzīgi. Viņš gaidīja, ka nu būs superzvaigzne. Zini jau to visu stāstu - nesagaidīja. Otrā grāvī iekrita, burtiski atteicās no dēla.
  Un tad es. Pēc 12 gadiem vīrietim-tēvam 38 gadu vecumā pieleca, ka bērns ir dāvana kā tāda. Bez nosacījumiem, bez ekspektācijām, bez pārmetumiem, bez nepiepildīto sapņu uzspiešanas. Fantastisks tāds, kāds ir.
  Es vēlētos, kaut visiem vecākiem nebūtu vajadzīgs pirmais bērns, lai novērtētu otro/ trešo/ceturto. Lai sanāktu ar pirmo reizi.

  • Atbildēt