Pilota memuāri.

2 tēmas vienā pukstā.

2 tēmas vienā pukstā.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vispirms: Why Generation Y is unhappy.

also VIDEO bonusā.

Un vēl. Ar katru nākamo paaudzi rokraksti kļūst aizvien briesmīgāki. Un mēs te ar [info]emiilia spriedām. Vai, attīstoties digitālajai videi, pienāks laiks, kad rokraksts kā tāds vairs nebūs vajadzīgs un viss notiks elektroniski? Nebūs vajadzīgs pat paraksts slēdzot līgumu ar banku vai dzīvokļa izīrētāju, tā vietā būs eID, kā tas šobrīd jau lielā mērā notiek ar dažādām publisko iniciatīvu platformām.
Beigās nebūs vajadzības pēc rokraksta kā tāda. Varēs prast lasīt bez prasmes rakstīt. Ar roku.

Weird.
  • Zini, es uz rokrakstu skatos kā uz pašdisciplīnu. Vai arī ja ir izstrādāts individuāls rokraksts, tas var liecināt par vēlmi pilnveidoties, nevis rakstīt, kā otrajā klasītē glītrakstīšanā mācīja... Agrāk, pamatskolas laikā, savu dzinu iekšā visai brutāli, mācījos burtus rakstīt tieši tādus, kādus es to vēlos redzēt. Ok, nepretendēju uz kaligrāfiju, bet vismaz skaidrs, kas ir manis rakstīts.
    Datora podziņas spaidīt nav liela mākslas, uzrakstīt glīti ar roku - hahā!
    Rēķinu uz papīra, tū-dū listi tu vakar lasīji no ziņojumu dēļa, veikalu saraksti uz lapiņas, utt.
    • Tāpēc arī sajūsminājos. Glīta, salasāmā rokrakstā AR ROKU rakstīta darāmo darbu liste. Pat vēl dižāk par plānotāju, un tur atrodamais rokraksts, bez šaubām, jau ir katra cilvēka paša personiska darīšana.
      Pašdisciplīna būtu šāviens vēl augstāk - es priecājos jau par to vien, ka rokraksti vēl eksistē ka tādi, bet pēkšņi sāc attapties, ka tas viss lēnām pazūd. Organiski un lēnām.
      Gluži kā lenšu maģītis un lentes. ;) Taču kaut kur tas vēl dzīvo. Šur un tur, hehe.
      • Jā, dzīvo gan, pie mums - praktiķiem, kas lietas dara ar rokām, tai skaitā raksta ar roku. Vot!
        • Tas vienmēr ir bijis pēdējais bastions, uz kura viss turas, gluži tāpat kā paaudzi iepriekš klīda leģendas par onkuļiem - vienalga kādiem - kuri tāpat no šķūņa dzelžiem ir dažu labu traktoru paši uztaisījuši. Jo.. vajadzēja. Un prata.

      • Zinkā, rakstītam vārdam ir spēks, ja tas, protams, ir rakstīts ar roku, ne klabināts pa podziņām, hehe. Kaut kā viedierīcēs viss pierakstītais vieglāk pazūd, savkārt, ja ar roku, varbūt lapiņu pazaudēsi, bet galvā kaut kas paliks.
        Teiksim mācību procesā bieži vien materiālus sēdēju smuki pārrakstīju no haotiskajiem lekciju pierakstiem, un tie pārrakstītie palika atmiņā vislabāk.
        • Man vispār atliek tikai apbrīnot un mācīties no Tavas kārtības prasmes (ko arī daru, starp citu. Pa kluso). Tā vienmēr ir bijis, ka cilvēka pieraksti kaut ko liecina par viņu. Un manas pierakstu klades nekad nav bijušas ne tās glītākās, ne kārtīgākās, ne sistemātiskākās. Diemžēl. Mazlietiņ individuāla haosa. Bet haoss bremzē. Tiesa gan, es zinu arī cilvēkus, kuriem ir pasakaini glīti rokraksti, bet paši ir pilnīgi nekārtīgi. Lai gan varbūt te ir kļūda. Rokraksti ir glīti, subjektīvi, mākslinieciski glīti, patīkami, bet tas viss nav sinonīms ar iekšējo sakārtotību.

          Pārrakstīšana tiešām palīdz atcerēties?
          • Neez, man šķiet, ka iekšā esmu haoss, bet tas, ko laižu ārā ir vairākkārt destilēts un filtrēts caur kārtību. Bet tas ir darbību sistematizēšanas rezultāts. Protams, tas viss vienā brīdī sabremzē reālu darbību. Tāpēc arī pašdisciplīna - nespert ārā to, kas nav sakārtots kaut kādā veidā.

            Mnu, man palīdz, jā. Nezinu kā citiem. Man ir visai vizuāla atmiņa, iespējams tāpēc.
            • Kas ir īpatnēji, jo tiem, kas parasti ar "mākslu" saistīti, kaut kāda kārtības, hronoloģijas un hierarhijas izpratne ir visai izplūduši jēdzieni. Bet redz, ka ir tieši pretēji.
              Bet es laikam špikoju no Tevis un šādas kārtības jēgu arī ieraugu tieši caur to, kā jūs to darāt, un tad tas arī iegūst savu pamatojumu - kāpēc kārtībai ir jēga un kā tā tevi pašdisciplinē.
              • Atļaušos minēt, ka sevi visai maz saistu ar mākslu. Vismaz tādā kontekstā, kā tas pārsvarā tiek uztverts.
                Sevi vairāk saistu ar metāliem, ka prasa pārdomātas rīcības un secīgas darbības, precizitāti un akurātumu. Arī visai lielu brain-power atdevi, lai visam izsekotu un nokontrolētu. Kā vakar spriedām pastaigā, pēc katra sūrā rāviena es izdegu no parsātinājuma.
                • Oho!
                  Un kāpēc ar mākslu ne?
                  Joēē'. Pēc manas loģikas - izdedz vai nē, process rezultējas ar kaut ko skaistu. Elegantu. Acij patīkamu. Tautā to dēvē par "mākslu" (šajā gadījumā - metālmākslu) un tos, kas ar to vai ko tamlīdzīgu nodarbojas - par māksliniekiem.

                  Y/N/F?
                  • F, man šķiet. Subjektīvi vismaz noteikti.
                    Redz, tu pats saki " tiem, kas parasti ar "mākslu" saistīti, kaut kāda kārtības, hronoloģijas un hierarhijas izpratne ir visai izplūduši jēdzieni." Man jau studiju laikā pārmeta, ka man nepiemīt "mākslinieka" domāšana viņu izpratnē. Jo kaut kā skatoties apkārt tie lielie "mākslinieki" ir tie atbrīvotie cilvēki, kas sper ārā, liek uz papīra, performancēs visu, kas ir viņu galvās, no kā tad arī rodoties tā lielā māksla. Es tā nedaru, tas, ko es palaižu pasaule vairāk vai mazāk ir sakārtots, gan jau ka tur rodas tas it kā stīvums un smagnējība, ko man pārmet.
                    Ne velti pats brīnies par to, ka kāds mūs nosauc par mākslinieku, jo tas vārds diemžēl ir ar visai nelāgu piegaršu. Tikmēr metālmākslinieks jau ir kaut kā citādāk. Nez.
                    • Man zināmi aplam 4 - 5 cilvēki, Tevi ieskaitot, kas izvēlējušies iekāpt šajā taciņā, attīstīt mākslu tās patiesajā nozīmē, un visai ilgu laiku prasīja noformulēt, kas īsti tas ir. Pēdējo punktu uz "i" izspēlēja kāds, ko mēs dēvējam vienkārši par SuperĒriku, kad viņš nosauca mūs visus - visu Šmucspainavas baru - par māksliniekiem. Ja atceries. Man liekas, es stāstīju.
                      Un tas tik ļoti izsita korķus, jo ķip' kā - mēs taču bīdām zinātni. Zinātniskas ķecerības. Viss ir eksperimenti. Bet izrādās, ar to bija domāts fundamentālais veids, kā tiek pieiets pasaulei. Ar atvērtu prātu, ar vēlmi eksperimentēt. Un ja tā nebūtu, arī visi Tavi gredzeni un rotas būtu vienādi. Štancēti. Bet tajos ir ielikta kaut kāda sajūta, kaut kāda dzirksts, kaut kāda ideja, taču tā nekad un nekādos apstākļos nedod iespēju darīt darbu kā haltūru. Slīpēt pavirši, kodināt nerūpīgi. Un tur ir tā atšķirība. Lielie 'mākslinieki' domā, ka ar ideju pietiek, izpildījums var būt arī ar līmes pistoli salipināti putuplasta kluči un cilvēku silueti. Un to saucot par 'skici'. Bet nevar.

                      un man ir prieks, ka mēs neviens nepārstāvam to 'galu', cik nu mums vispār ir sakars ar tādiem ļaudīm.
                      Un es ilgi nevarēju saprast, kāpēc visas mūsu ēverģēlības un izdarības piesaista tieši tādus cilvēkus lielā skaitā. Kaut kādus 'pasistos'. :D

                      Māksla ir tas, kas paliek pāri, kad izdestilē ideju. Vairākkārt.
                      • Tev varētu būt taisnība. Bet tā vai tā, par cik šī vārda messidžs ir saputrots ar haotiskumu un līmes pistoli, negribu sevi ar to saistīt.
                        Te nu atkal parādās, cik savādāki esam no tiem citiem. Laikam.
Powered by Sviesta Ciba