Pilota memuāri.

Reizēm man šķiet, ka iesaistīšanās diskusijās ir bezjēdzīga. Sevišķi bezjēdzīga tā ir ar propogandas saēstiem ļaudīm, kuri, protams, vispirms norādīs, ka tu pats esi propogandas varā un neko nesaproti. Vienīgais, kas varbūt sekos - intelektuāli nedaudz augstākā līmenī - apmēram tas, kas interneta komentāros redzams pie politiski sensitīviem jautājumiem.
Ar to es gribu teikt, ka aizvien vairāk šķiet, ka tādā līmenī diskusijas ir aboslūti bezjēdzīgas. Katrs savu taisnību jau ir pierādījis. Sev. Kas paliek? "Diskutēšana" no spēka pozīcijām?
Ar to, šķiet, atšķiras civilizēta sabiedrība no mežoņiem. Mežoņiem nav plurālisma. Ir tikai varas vertikāle. Kill or be killed. Eat or be eaten. Corrupt or be corrupted.
Pats par sevi tas vēl nebūtu nekas, ja visus mežoņus varētu sadzīt vienā stūrī, vienā rezervātā, kur tie savā starpā varētu plūkties un viens otru apslaktēt, netraucējot pārējos. Bet barbaru lielākā nelaime ir tā, ka tie ar savu patiesību *išas virsu pārējiem, vai vismaz izjūt aktīvu tieksmi sludināt savu 'patiesību', savu 'izredzētību', 'pareizumu' vai 'pārākumu' visiem, kas, viņuprāt, par to vēl nav dzirdējuši. Un uz šī fona jautājums no pretimnācēja uz ielas,

- Labdien, vai vēlaties parunāt par dievu?
[ko, bļeģ, tu zini par Dievu?!?! kas tev devis tādas tiesības?!]

vēl šķiet maigs un nevainīgs. Diemžēl ar to viss parasti sākas. Un vēsturē vēl nav bijis piemēra, kad tas būtu novedis pie kā pozitīva, produktīva un jēdzīga in ženerāl. Taisni pretēji, viss vienmēr beidzies ar karu. Mikroskopiskā mērogā varbūt kāds vienkārši dabū pa muti. Ja savu vājprātu nevar uzspiest ar labu, to mēģina uzspiest ar spēku, ar viltu, ar varu.

Tāpēc visiem šiem prātvēderiem gribētos novēlēt tikai vienu.
Atpisieties.
Karma's not a bitch. She's gonna get you anyway.