Pilota memuāri.

Garšas kārpiņām pofig.

almighty_j

30.1.08 20:57

Man ir garšas atrofija. Simt gadus neesmu ēdis picu, tostermaizītes un vispār man nekas vairs negaršo, vai drīzāk - nav garšas baudas. Ēst vienkārši tāpat. Lai būtu paēsts. Nezinu. Viss iet sviestā.

Upd: Bet varbūt man vienkārši sprūst kaklā tas siera gabals par 6Ls/kg.

• 9 jau ziņoja.
• Gribu ziņot!

• almighty_j

  3.2.08 20:15

  

  Fizioloģiska vajadzība, lai arī reizēm patīkama. Pozitīvie pārdzīvojumi summējas ar negatīvajiem un vidējā vērtība bieži ir nulle. Vai mīnusā. Šad tad plusā.
  Ilustrēšu. Nav baudas braukt ar auto, ja zini, ka nākamajā krustā kāds nervozais var ielikt pakaļā. Nav baudas ēst, ja siers maksā to, ko tas maksā. Un tā tālāk, un tā līdz bezgalībai. Un principā - ar ko tad cilvēki nodarbojas, ja ne ar savu iegribu apmierināšanu, saucot to par baudu...?

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • emiilia

    4.2.08 08:06

    

    tātad ir iegribu apmierināšana,ko cilvēki sauc par baudu,bet tai nav itin nekāds sakars ar dzīves baudu,jo tādas vispār nav?

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • almighty_j

      4.2.08 09:46

      

      Gandrīz. Piemēram, vidējais eiropietis bauda dzīvi, kas atkarīga no visas tās sistēmas, kas ir ap viņu un nodrošina to komfortu, labklājību un sociālo stabilitāti. Bet tas ir materiāli, tas ir tieši atkarīgs no tā, kā ģērbies, kā izskaties, ko ēd, ko lasi, ar ko brauc un tā tālāk.
      Budists bauda dzīvi daudz augstākā līmenī - caur sevi pašu, caur izzināšanu un mieru, nesatraucoties par lietām, kas mums, parastajiem, šķiet svarīgas.
      
      Redzi atšķirību? Tā ir bauda.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • emiilia

        4.2.08 18:45

        

        vairāk vai mazāk skaidrs tavs viedoklis.
        paldies!

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais