tā ir interesanta doma. man vislaik šķita, ka man tas ir tāpēc, ka nav nekādu sakņu un identitātes. un būt nekur nepiederīgam ir gan skaisti, gan arī ļoti nomācoši vienlaikus.
manas saknes ir kaut kur, vvz kur kalnos. to iztrūkums man ļauj visai brīvi iedzīvoties citur, jo nav ne no kā jāatsakās. protams, nomācoši ir tad, kad gribas to pieredzi, jo pietiekoši daudziem citiem taču tāda ir. un īpaši to gribas tāpēc, ka tādu vairs neiegūt. kas noved atpakaļ pie pašdestruktīvām tendencēm jau atkal.
lūk, lūk. interesantais moments šinī visā ir tas, ka sakņu pieredze tiek gribēta tik aiz tam, ka daudziem tāda ir, bet pašam nekad nevar būt. jo neviens jau īstenībā negarantē, ka līdz ar tās esamību dzīves un pašsajūtas kvalitāte būtiski uzlabosies.
ļoti vēlēties kaut ko neiegūstamu, bet reizē pietiekami bezjēdzīgu? t.i. - prasti gribēt to kā nav, gribēt to, ko nekad neiegūsi, jeb gribēt kaut ko neiegūstamu un bezjēdzīgu, lai tikai nesāktu gribēties kaut ko sarežģītāku, iegūstamāku vai šķietami bīstamāku?
pēdējais jau ir ļoti advancēti, tur pirms tam jāiziet vairāki sevis čakarēšanas līmeņi, bet šinī konkrētajā gadījumā par saknēm - gribēt to, kā nav pašam, bet ir sabiedrības vairākumam. gluži tāpat kā jaunas kurpes, aifonu un kas nu vēl trendos ierakstīts. cilvēks tomēr tik ļoti ir pavlova suns.
tas ir tad, kad ir jaunu kurpju tik tik daudz, ka aifons vairs neinteresē, jo sāc apzināties, ko tie aizstāj. jo tas nav advancēti, tas ir tik pat vienkārši un nesarežģīti.
padomā par to, par ko vismazāk gribas domāt. tas palīdzot. protams, tad uzreiz rodas nākamā problēma vai pat vismaz trīs. es nezinu kā ir labāk - zināt vai nezināt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
interesantais moments šinī visā ir tas, ka sakņu pieredze tiek gribēta tik aiz tam, ka daudziem tāda ir, bet pašam nekad nevar būt. jo neviens jau īstenībā negarantē, ka līdz ar tās esamību dzīves un pašsajūtas kvalitāte būtiski uzlabosies.
cilvēks tomēr tik ļoti ir pavlova suns.
te es feiloju.