mjā. nu un kāda jēga tos sešus mēnešus mocīties un citus mocīt? turklāt, visur jau nav LV apstākļi, pieņemu, ka citur dzīvo ilgāk. esi redzējis "Skafandru un Tauriņu"? man tas likās kaut kas tik, nu TIK šausmīgi, ļaunākais murgs, ļaunāks par atomkaru.
wišlistē ir, redzēta nav, bet doma par ko filma, zināma. ja iedziļinamies sīkumos, tad, pat ja ik pēc 2-3 stundām paralizētajam cilvēkam maina gulēšanas pozu, rodas izgulējumi, kas nenovēršami noved pie... lielākoties jau mēs esam egoisti, un vēlamies šo cilvēku paturēt ar sevi ilgāk..
ai. kamēr neesam tur bijuši nevar zināt kā ir. minējumi un tikai.
iespējams tādēļ visa likumdošana joprojām ir pret šādiem radikāliem lēmumiem.
kāda drauga atstāstīts:
Padomju laikā, viņa vecāmāte iegrūda milzu naudu daktera kabatā, lai nogalētu savu dēlu, kas ar moci ieskrēja kamazā - ieraudzījusi, ka tas guļ uz gultas un visa seja sadragāta lupatu lēveros, viņa, pieņēma, ka jāpieliek punkts viņa mocībām. viņa izlēma.
dažus gadus vēlāk, viņa (stāstītja) tēvs ar to pašu ārstu medībās pēc pāris litriem šņabja šo tēmu pacēla un onka esot teicis, ka puiku esot bijis iespējams glābt un ka kādudien pat būtu varējis staigāt un dzīvot normālu dzīvi. sekcijā esot atklājuši kautkādu nospiestu nervu un to būtu atklājuši arīdzzan tālākās analīzēs viņam dzīvē esot. ārsts esot lējis gaužas asaras, jo žel, bet māte joprojām domā, ka izdarīja pareizu lēmumu, jo... nezin patieso stāstu.
nu tāpēc nevajag rīkoties pārsteidzīgi, bet, ja viss ir patiešām skaidrs, tad kāda jēga?
un, runājot par dēlu un loģiskām sarunām - ok, ja dēls jūtas kaut cik laimīgs un neiebilst turpināt eksistenci šādi. es iebilstu. tiklīdz pamostos reanimācijā, iebilstu nekavējoties. un attiecīgi rīkotos, ja mans bērns šādā situācijā lūgtu to visu izbeigt; tā nav dzīve.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nu un kāda jēga tos sešus mēnešus mocīties un citus mocīt?
turklāt, visur jau nav LV apstākļi, pieņemu, ka citur dzīvo ilgāk.
esi redzējis "Skafandru un Tauriņu"? man tas likās kaut kas tik, nu TIK šausmīgi, ļaunākais murgs, ļaunāks par atomkaru.
ja iedziļinamies sīkumos, tad, pat ja ik pēc 2-3 stundām paralizētajam cilvēkam maina gulēšanas pozu, rodas izgulējumi, kas nenovēršami noved pie...
lielākoties jau mēs esam egoisti, un vēlamies šo cilvēku paturēt ar sevi ilgāk..
paldies par infu. par to pusgadu tiešām nezināju.
skaties oriģinālvalodā (pat ja ar subtitriem).
esmu viņu pāris reizes redzējis pastaigā gar jūru, Mike stumtā krēslā.. puika uz goda. manā vecumā, bet kustināt spēj tikai acis un muti i sjo...
bēdīgi. ļoti bēdīgi.
kamēr neesam tur bijuši nevar zināt kā ir.
minējumi un tikai.
iespējams tādēļ visa likumdošana joprojām ir pret šādiem radikāliem lēmumiem.
kāda drauga atstāstīts:
Padomju laikā, viņa vecāmāte iegrūda milzu naudu daktera kabatā, lai nogalētu savu dēlu, kas ar moci ieskrēja kamazā - ieraudzījusi, ka tas guļ uz gultas un visa seja sadragāta lupatu lēveros, viņa, pieņēma, ka jāpieliek punkts viņa mocībām. viņa izlēma.
dažus gadus vēlāk, viņa (stāstītja) tēvs ar to pašu ārstu medībās pēc pāris litriem šņabja šo tēmu pacēla un onka esot teicis, ka puiku esot bijis iespējams glābt un ka kādudien pat būtu varējis staigāt un dzīvot normālu dzīvi. sekcijā esot atklājuši kautkādu nospiestu nervu un to būtu atklājuši arīdzzan tālākās analīzēs viņam dzīvē esot. ārsts esot lējis gaužas asaras, jo žel, bet māte joprojām domā, ka izdarīja pareizu lēmumu, jo... nezin patieso stāstu.
un, runājot par dēlu un loģiskām sarunām - ok, ja dēls jūtas kaut cik laimīgs un neiebilst turpināt eksistenci šādi. es iebilstu. tiklīdz pamostos reanimācijā, iebilstu nekavējoties.
un attiecīgi rīkotos, ja mans bērns šādā situācijā lūgtu to visu izbeigt; tā nav dzīve.