jauki. diena nav bijusi veltīga. esmu kādu uzvedinājusi uz pārdomām.
cik es zinu, ar dzīvošanu sapņos ir tā, ka viņu klātbūtni neaptver līdz nepamostas.
nu vismaz līdz galam nē.
reiz gan man tā bija. aptvēru, ka man ir viss, par ko biju sapņojusi. pie tam- sapņojusi, fantazējusi, īsti neticot.
iespēju, darba, cilvēkattiecību utt u.c. ziņā.
es stāvēju uz vanšu tilta mīnus piecpadsmit grādos un ilgi raudāju. apjukusi. pēc tam es salūzu un iekritu vienā lielā, nelāgā atkarību bedrē un diez gan daudz ko no tā visa pazaudēju. pēc tam... atkal bija labāk.
tā kā visā visumā nav nekā laba apzināties dzīvošanu savā iztēlotajā dzīvē. burvība ir viņā dzīvot, un to nepamanīt.
vecumdienās atceroties un klusi sabiedriskās vietās murminot atmiņu fragmentus, prātojot par to, kāds muļķis esi bijis, ka neesi sapratis,cik labi ir.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
diena nav bijusi veltīga. esmu kādu uzvedinājusi uz pārdomām.
cik es zinu, ar dzīvošanu sapņos ir tā, ka viņu klātbūtni neaptver līdz nepamostas.
nu vismaz līdz galam nē.
reiz gan man tā bija. aptvēru, ka man ir viss, par ko biju sapņojusi. pie tam- sapņojusi, fantazējusi, īsti neticot.
iespēju, darba, cilvēkattiecību utt u.c. ziņā.
es stāvēju uz vanšu tilta mīnus piecpadsmit grādos un ilgi raudāju. apjukusi. pēc tam es salūzu un iekritu vienā lielā, nelāgā atkarību bedrē un diez gan daudz ko no tā visa pazaudēju. pēc tam... atkal bija labāk.
tā kā visā visumā nav nekā laba apzināties dzīvošanu savā iztēlotajā dzīvē. burvība ir viņā dzīvot, un to nepamanīt.
vecumdienās atceroties un klusi sabiedriskās vietās murminot atmiņu fragmentus, prātojot par to, kāds muļķis esi bijis, ka neesi sapratis,cik labi ir.
(ļoti subjektīvs viedoklis)
ķieģelīti pa ķieģelītim, līdz beidzot pamodos un zem kājām vairs nebija pamata.
un tad nācās vicināt spārnus, lai neizšķīstu uz cietā bezjēdzības cementa...
tai dienā es iemācījos lidot.
skaisti.
bet pārāk vienkāršoti.
(still subjective)