|
[21 Oct 2009|04:16pm] |
|
ir tādas dienas, kad aizguļos un nokavēju visas lietas, un tad parādās tāda bezjēdzības sajūta par to, ka pulkstenis rāda četri pēcpusdienā, es esmu pamodusies pirms divām stundām, naktī rādījušies ļoti sajūtami sapņi, kuros bijis ļoti, ļoti auksti, un tagad, kad viss šodien ir nokavēts, tas ir arī zaudējis jebkādu jēgu - gan lekcija, gan istabas sakārtošana, gan mācīšanās, gan konsultācija par bakalaura darbu, gan kinolektorijs, pilnīgi viss.
|
|
|
[20 Oct 2009|02:11am] |
|
es laikam nekad nevarētu dzīvot viena pati, jo man ir svarīgi zināt, ka vismaz aiz sienas atrodas vēl kāds, un es varu jebkurā mirklī tur pieklauvēt, un aiziet parunāties. es pat nezinu, no kurienes man ir tās milzīgās bailes palikt vienai, bet šobrīd es patiešām esmu laimīga, ka šeit pa vakariem mēs runājam par visādām muļķībām, identiskajiem dvīņiem, arfas spēlēšanām, diētām un ziemassvētku vakariņu plāniem, ka sandra nāk pie manis pirms gulētiešanas atskaitīt dzejoli itāļu valodā, ka edgars atved no vecāku mājām ābolus un rūpējas, lai mēs ar sandru nenomirtu bada nāvē, ka sabīne ar mani smejas par iepazīšanās sludinājumiem, jo mēs jau nemaz neesam nekādi dvēseļu draugi, bet ir tā ļoti silti. lai dzīvo komunālie dzīvokļi.
|
|
|
[19 Oct 2009|12:47am] |
|
kāds man kādreiz teica, ka pats sliktākais ir salīdzināt savu situāciju ar kādu bēdīgāku situāciju, tādā veidā radot iluzoru sajūtu, ka ar mani viss ir kārtībā. vienā ziņā tam, protams, ir jāpiekrīt, jo salīdzināšana ar kaut ko sliktāku noteikti ir degradējoša darbība, tomēr daudzos brīžos tas liek sajusties krietni labāk.
|
|
|
[13 Oct 2009|10:13pm] |
|
atskaņās pēc diezgan eksistenciālām vakardienas sarunām un pēc šodienas filmas, tomēr joprojām gribas uzdrošināties cerēt, ka morāle nav pavisam mirusi, varbūt tā ir tikai ļoti savārgusi, bet noteikti neatrodas pat repozitorijā, un tāpēc es vēl mazliet gribētu paspodrināt savu cēlsirdības princeses kronīti, ikreiz nožēlot visus pieļautos grēkus, un palikt to izmirstošo un aizsargājamo būtņu kategorijā, kas tic, ka principi nav relatīvi, iejušanās cita ādā nav tikai aristokrātu padarīšana, un galu galā dzīve nav jāvada trulā vienaldzībā par to, ka visi cilvēki taču ir sapi*ušies nelieši, kuriem viss apkārtējais nav nekas vairāk kā remdena tēja. bet ja es tomēr kaut kādā rītā pamodīšos un kā kirkegors sapratīšu, ka dzīve ir tukša, tad es to ierakstīšu cibā.
|
|
|
[12 Oct 2009|07:51am] |
|
daudzi saka, ja viņiem būtu dota otra iespēja, viņi dzīvi būtu dzīvojuši tieši tāpat un neko nemainītu, bet es, piemēram, skaidri zinu, ja tāda iespēja tiktu dota man, es mainītu ne tikai kaut ko, bet pilnīgi visu. laikam esmu pārāk daudz pieļāvusi lietas, kuras nožēlot.
|
|
|
[09 Oct 2009|02:24am] |
|
izlasīju visus savus 2008. gada oktobra ierakstus, kuros parādās tās pašas hroniskās depresijas pazīmes, kas mani piemeklē arī šogad, tāpēc jādomā, ka šī noskaņa nav atkarīga no konkrētiem, bet gan vispārējiem apstākļiem - gadalaiku maiņas, aukstuma, globālās nomāktības un tamlīdzīgi. ir mainījies dzīves topiks un daži sižeti, bet noskaņa joprojām ir tā pati, un tā nav bēdīga noskaņa, drīzāk eksistenciāla.
|
|
|
[08 Oct 2009|09:46pm] |
|
tas, ka matīsa ielā smaržo pēc ziemas, neļauj aizmirst, ka kaut kad manas pasaules vēsturē ir bijusi tāda ziemassvētku sajūta, kas ļauj neviltoti priecāties par svecīšu liesmiņām un mandarīnu smaržām, karstvīniem un krustnagliņām, ziemassvētku dāvanām un piedošanas svētkiem, kas vairs nekad nešķitīs tik svarīgi kā bērnībā.
|
|
|
[08 Oct 2009|07:45pm] |
[19:40:43] k: par ko saraudājies?
[19:40:51] d: trīsreiz vari minēt
[19:44:09] k: noskatījies bēdīgu filmu?
[19:44:25] d: jā, un tā saucas 'mana dzīve'
|
|
|
[08 Oct 2009|05:40pm] |
|
diskusijās par to, ko varētu gada atskaitē nominēt par gada minūti, tomēr jāpiekrīt, ka vislabāk būtu, ja gada minūte vēl tikai pienāktu. un tas nenozīmē, ka līdzšinējā gada minūte būtu bijis kaut kas traģiski briesmīgs, kas galvā radījis traumatisku bojājumu uz mūžu, bet gan fakts, ka šobrīd pēc tās ir nelāgas pēcgaršas. droši vien vislabāk, ja gada minūte ir pavērsiens mazliet skaistākai nākotnei vai vismaz tagadnei, bet ja šobrīd šķiet, ka līdzšinējā gada minūte ir tikai kaut kas tāds, ko es varu tikai atcerēties, tad tā nedrīkst būt īstā gada minūte.
|
|
|
[05 Oct 2009|12:39am] |
|
kāpēc es draudzējos ar sandru: te jāspiež.
|
|
|
[03 Oct 2009|08:49pm] |
|
es gribētu dzīvot filmā 'šķēps un roze' jeb tajos laikos, kad meitenes katru dienu tina matos ruļļus un vienmēr izskatījās pēc podziņām, mācēja spēlēt klavieres un jauki smaidīt zēniem, nevis kārties viņiem kaklā. un visi zēni mācēja dejot valsi, lika pa kluso meiteņu somiņās rozes, nebaidījās atklāt jūtas un diezgan bieži pat gribēja staigāt rociņās, kā arī apprecēties. bet viss, ko es varu iedomāties tagad pa īstam, ir somiņa, kurā būtu tikai nauda un spogulītis, bet rozes šodien noder kaltēšanai un likšanai pie tējas, palīdzot sirds slimībām.
|
|
|
[03 Oct 2009|03:37pm] |
|
šodien piepildījās viens no maniem dzīves sapņiem - paskatīties, kā tas ir, kad citi kaut ko par mani runā, bet es pati neesmu klāt (vārdu sakot, kad aprunā aiz muguras), jo sandra man atsūtīja jaungada pasākuma video, kurā tiek apspriestas manas patikas pret janu tīrsenu un georgu vilhelmu frīdrihu hēgeli, un to, kā es lekcijās rakstu viņu vārdus uz burtnīcu malām, un droši vien arī izmēģinu parakstus ar viņu uzvārdiem.
|
|
|
[02 Oct 2009|09:09pm] |
|
šodien viss mūsu dzīvoklis draud sasalt ragā, mēs pašas mostamies ar lāstekām matos un izelpojam garaiņus. es pat jūtos kā kaut kāds hans kristians ardensens, jo pie datora uz galda ir sadegtas sveces, lai no tām gūtu kādu siltumu. sandra domā, ka mana istaba ir viņas kabinets, starp citu.
|
|
|
[29 Sep 2009|08:09pm] |
|
nē, labi, es ierakstīšu vēl vienu lietu, ko es vismazāk no pasaules saprotu, un tā ir visu tik ļoti izmisīgā vēlme būt tikai pašiem par sevi, vieniem tikt ar visu galā, nevienam nekad nepieķerties un vispār būt pašpietiekamības prinčiem un princesēm, lai gan man šķiet, ka pilnīgi visi īstenībā visvairāk tieši negrib būt vieni.
|
|
|
[29 Sep 2009|07:55pm] |
|
lasu selindžeru, man ir iedegtas miljons sveces, un es tagad vairs vispār nerakstīšu neko bēdīgu te, lai man nekad neviens vairs neprasītu, vai man gadījumā nav hroniska depresija, tāpēc, iespējams, ka es rakstīšu daudz retāk, jo tad, kad man ir labi, tad tāda ciba vispār nemaz nav vajadzīga. vai arī es sākšu rakstīt kaut ko pilnīgi muļķīgu, no sērijas 'ko es šodien darīju' vai 'kādu labu filmu es šodien noskatījos, lieku x acis'.
|
|
|
[28 Sep 2009|04:13pm] |
|
pirms dažām stundām, kad ierados ar miljons mantām, bija diezgan skumīgi un sērīgi, bet tagad, kad mantas pamazām atrod savas vietas, viss kļūst mīļāks un mājīgāks, es pat vairs neesmu dusmīga uz saviem bezkaunīgajiem dzīvokļa biedriem, kas mani pirmajā dienā pamet vienu. visi ciemiņi varēs skatīties uz manām kleitām, jo skapja man nav, bet vispār man viss patīk, smaidiņš.
|
|
|
[28 Sep 2009|01:38am] |
|
rīt ievācos jaunajās mājās, noteikti pirmās nedēļas būšu antisociāla būtne, sēdēšu savā istabā, mācīšos un skatīšos filmas, jo nekur negribēsies iet projām.
|
|
|
[27 Sep 2009|11:43am] |
|
pirmo reizi dzīvē tā nopietni krāmēju somās mantas. dīvaini, ka svarīgākais man šķiet paņemt visas grāmatas.
|
|
|
[24 Sep 2009|09:22am] |
|
es tikko pamodos, bez emocijām, vēl mazliet miegaina un sapņaina, paņēmu laptopu, lai paskatītos meilus, un pie viena atmostos, izlasīju jautājumu, vai man gadījumā nav novērojama hroniska depresija, un garastāvoklis no nekāda kļuva par ļoti labu.
|
|
|
[23 Sep 2009|09:32pm] |
|
gribētu, lai man kāds parādītu zvaigznēs kaut ko vairāk par greizajiem ratiem.
|
|