|
[23 Sep 2009|04:14pm] |
|
gribas izšķīst pa zemi miljons mazos gabaliņos.
|
|
|
[23 Sep 2009|03:38pm] |
|
es diezgan bieži rakstu par bērnību, jo ir tik daudz lietu, kurām toreiz piešķīru pavisam citu nozīmi. viena no šādām lietām ir bailes no tā, ka vecāki varētu izšķirties. vispār, bērnībā pa īstam bail bija tikai no divām lietām - no savas vai tuvinieku nāves un no vecāku šķiršanās. tagad man nav īpašu emociju par to, ka cilvēki satiekas un cilvēki šķiras, varbūt tikai mazliet žēl par neizdošanos, bet tie ideāli par mūžīgām lietām man jau sen ir sagruvuši. toreiz gan divu cilvēku šķiršanās likās kaut kas līdzīgs mūžīgai miglai un aukstumam, un man šķita, ka visi tie bērni, kuriem vecāki ir šķīrušies, ir nelaimīgākie bērni pasaulē ar simts morālām traumām, kas vilksies pakaļ visu mūžu. mani vecāki satika diezgan labi, protams, kā jau katrās mājās, gadījās pa skandālam ar saplēstiem traukiem, bet kopumā viņi nekad nav bijuši pat tuvu tam, lai izšķirtos. bet man vienmēr bija bail.
|
|
|
[22 Sep 2009|06:51pm] |
|
neskatoties uz vakardienas bēdīgo aizmigšanu, no rīta es pamodos nepamatoti labā garastāvoklī. nepamatotā tāpēc, ka diezgan agri cēlos, turklāt jau no paša rīta augšējie kaimiņi man darīja zināmu savu mūzikas gaumi. kad gāju uz lekcijām, es vienkārši nespēju turēties pretī paša velna kārdinājumam, tāpēc iegāju tajā virtuļu veikaliņā uz čaka ielas. labi ir tas, ka es spēju noturēties pretī vēl ļaunākam velnam, un nopirku tikai divus virtuļus nevis, piemēram, četrpadsmit, bet jebkurā gadījumā - tā ir ļoti, ļoti ļauna vieta, uz kuru drīkst iet tikai tad, ja vajag pamatīgi sagrēkot.
|
|
|
[22 Sep 2009|12:04am] |
|
es šobrīd esmu depresīvakajā dzīvoklī matīsa ielā, mēs katrs sēžam savā telpā, un mums visiem ir bēdīgi. citiem par to, ka nepareizie vīraki tiek kūpināti, citiem par kaut kādu grāmatu, kas trešdien jāatdod, citiem vienkārši par to, ka mīlestība ir overrated (sandra gan saka, ka neesot).
|
|
|
[19 Sep 2009|09:32pm] |
|
tad, kad es biju jaunāka, man šķita, ka labākais veids, kā mani spīdzināt, ir likt skatīties ziņu pārraides, jo tas man šķita TIK nāvējoši garlaicīgi, ka es būtu gatava izstāstīt visus valsts noslēpumus, lai tikai tas nebūtu jāredz. jocīgākais ir tas, ka, gadiem ejot, interese par panorāmām un 900 sekundēm nav mainījusies, precīzāk, ziņu pārraides mani vispār neinteresē. nav tā, ka mani neinteresētu aktualitātes, bet es labāk tās izlasu presē, internetā, noklausos radio vai uzzinu no citu pārstāstiem. es domāju, ka tai sajūsmai par panorāmu vajadzētu mainīties tāpat kā kafijas garšai, kas bērnībā šķita garšojam pēc paša ļaunuma, bet tā nenotika.
|
|
|
[19 Sep 2009|02:19pm] |
|
pa nakti iekritu tik dziļā miegā, ka no rīta bija nepieciešama pusstunda, lai atmostos. laikam mans organisms beidzot pielika punktu manai nemitīgajai domāšanai, situācijas analīzei, pareizās rīcības meklējumiem, un ieslēdza komai līdzīgu stāvokli, lai uz brīdi dzesētu pārkarsētos motorus. toties šodien aizgāju pie friziera, lai nogrieztu matus kopā ar visām sliktajām lietām, un tagad izskatos pēc kaut kāda panka. āā, un pie friziera skanēja visas manas bērnības mīļās dziesmas, tur scatmen john (if you wanna break free you better listen to me you got to learn how to see in your faaaaantaaaasy), piemēram.
|
|
|
[18 Sep 2009|06:05pm] |
|
ja man prasītu, ko es tagad vairāk par visu gribu, es droši vien nespētu atbildēt, jo reizē gribas visu un arī neko negribas, noteikti beigās izvēlētos kaut ko muļķīgu, piemēram, cepumus 'stefānija', kas gan, protams, ir garšīgākie cepumi pasaulē ar iebiezināto pienu un šokolādes glazūru, (es vispār gribētu tai stefānijai par šiem cepumiem paspiest roku), bet vienalga. totāls apjukums.
|
|
|
[18 Sep 2009|05:40pm] |
|
ik pa brīdim uznāk tāds vājuma smagums, ka gribas pazust kaut kādos dūnu spilvenos, uzsūkties zemē vai pārmiesoties meksikas kaktusā.
|
|
|
[17 Sep 2009|12:40pm] |
|
atskaņas no vakardienas šodien parādās vieglās galvas sāpēs, bet vienlaicīgi arī absolūtā laimes sajūtā par to, ka pasaulē eksistē tādas cilvēku attiecības, kurās nav satversmē noteiktu statūtu, tikai paļaušanās uz to, ka, cepjot kanēļmaizītes, nevajag izmantot recepti, vīns nebūs par īsu, un, ja gribas dejot pa galdiem, nevajag gaidīt nedēļas nogali un kaut kur doties, jo, galu galā, lai nākamā dienā 'aktualizētu Kantu' ((c) R.K.), nav nepieciešams vairāk kā trīs stundu ilgs miegs.
|
|
|
[15 Sep 2009|07:17am] |
|
mazgājoties dušā, pa milimetram, pa milimetram griezu arvien karstāku ūdeni, līdz beigās tas bija tik karsts, ka svilināja ādu, kur tai pieskārās, bet vismaz beidzot man bija pārliecība, ka es kaut ko jūtu.
|
|
|
[13 Sep 2009|11:37pm] |
mēs (es, mamma, tētis, brālis) šodien tēlojām mazo ģimenes idilli, gluži kā tie sandras kaimiņi pretējā mājā, jo sēdējām visi kopā lielajā istabā un skatījāmies koru karus, un ēdām arbūzu. vismaz sajūta, ka šodien ir pasaules pati pēdējā diena, mazliet pazuda, lai gan ik pa laikam uzplaiksnī pārdomas par lētāko veidu, kā varētu nesāpīgi un varbūt pat patīkami nomirt.
upd. visi satraucās par to miršanu, bet nevajag visu uztvert dramatiski, vienkārši ir paģiras.
|
|
|
[10 Sep 2009|10:52pm] |
|
piemēram, man piemīt talants savā galvā izdomāt visdažādāko situāciju scenārijus, kas varētu notikt, tāpēc, ja nu gadījumā mans ļaunais scenārijs nepiepildās, tad tas ir patiess un īsts atvieglojums, gluži kā izglābšanās no briesmām, bet, ja nepiepildās labais, tad tā ir patiesa, īsta un sāpīga atsišanās pret zemi.
|
|
|
[09 Sep 2009|12:56am] |
|
piemēram, šovakar es esmu viena pati rīgā, nu, labi, ar mani ir arī kaķis, bet es esmu te vienīgais cilvēks, ir jau ļoti vēls, bet man ne tikai nenāk miegs, bet arī visu laiku gribas ņuņņāt ne par ko. pārāk daudz klusuma visās ziņās šovakar.
|
|
|
[04 Sep 2009|05:09pm] |
|
varbūt ir vērts sadedzināt visus tiltus.
|
|
|
[03 Sep 2009|10:55am] |
|
šorīt pamodos no sapņa vienās asarās un spilvens arī slapjš. atceros kaut ko ļoti miglaini.
|
|
|
[31 Aug 2009|09:50pm] |
|
pirms 14 gadiem šīs dienas vakarā es ļoti nervozi staigāju šurpu turpu pa virtuvi, un mēģināju pastāstīt tētim, cik ļoti satraucoši ir tas, ka rīt sākšu iet skolā, jo tas ir otrais oficiālais solis tuvāk pieaugušo dzīvei. pirmais solis bija aptuveni trīs vai četru gadu vecumā, kad kādu vakaru mammai pateicu, ka vairāk nedzeršu siltu pienu no pudelītes pirms gulētiešanas (to gan es pēc tam mazliet nožēloju, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija). tātad, es biju ļoti uztraukta par pirmo pirmo septembri, un tētis arī bija tāds nopietns pēc vaiga, teica man, ka vairāk jau nevarēšu skraidīt pa pagalmu no rīta līdz vakaram, tagad man būs dažādi pienākumi, mājas darbi un tamlīdzīgi. kad vakarā es gāju gulēt, daudz par to domāju, tāpēc nākamajā rītā, kad mamma mani modināja ar ziediem un svētku drānām, es teicu, ka esmu izlēmusi to mācīšanos atlikt vēl par vienu gadu, jo skola jau nekur neaizskries, un man vēl mazliet gribas atpūsties.
|
|
|
[31 Aug 2009|01:19am] |
|
mana bērnības mīļākā grāmata bija 'omīte ābelē'. neviens nekad to grāmatu nezina, varu saderēt, ka neviens no jums arī ne, bet tur bija par vienu mazu zēnu, kuram nebija omas, tāpēc viņš izdomāja nenormāli foršu omu, kas viņu veda uz karuseļiem un vizināja ar kabrioletu. man šķiet, ka tai grāmatai bija latviešu autors, bet to es varu arī samelot. pats labākais bija tas, ka es bērnībā bieži par to visu sapņoju, tas ir, nosapņoju grāmatas notikumus kā filmā, un pēc tam ilgi nevarēju izdomāt, vai tas bija sapnis, vai arī patiešām filma.
|
|
|
[30 Aug 2009|11:51pm] |
|
šodien ar sintiju dalījāmies bērnības atmiņās par to, kas ir bijusi pati mīļākā nodarbe laukos. man šķiet, ka manas bērnības mīļākās nodarbes laukos ir tikpat liels kauna traips kā bērnības mīļākās dziesmas (lambada un best of the best čikāgas piecīši), jo vislabāk man patika staigāties pa pļavu, pīt vainagu, dziedāt šlāgerus un iztēloties, ka šobrīd tiek uzņemts tās šlāgerdziesmas videoklips (tas viss notika vienlaicīgi), un vēl grābt kapos lapas.
|
|
|
[25 Aug 2009|03:01pm] |
|
kad es esmu sēņšelā, vienmēr izliekos par intelektuāli, lasu kantu un skatos vudija alena filmas, haha. rīgā gan parasti iztieku ar 'trīs vīriem laivā' un seriālu pa tv3.
|
|
|
[23 Aug 2009|11:58am] |
|
vakarnakt atklājām, ka vislabākā deju grīda ir inčupē, iemēģinājām macarenu un džeksonu līdz sešiem rītā. tagad es jau pamodusies, bet pie katra sāna vēl miegā šņākuļo divas, aiz sienas vēl divas un vēl divas ir kaut kur ārā. gaidu.
|
|