rūtiņas. [šodiena|pārējie|vakardiena] . [ userinfo | īsumā ] [ calendar | vakardiena ]

[31 Dec 2009|01:12am] lai būtu arī kāds prozaisks ieraksts par šo gadu, pacentīšos dažos teikumos pateikt noslēdzošos vārdus, jo, šķiet, ka rīt būšu pārāk aizņemta ar ruļļu uztīšanu un tērpšanos ballei. šis noteikti ir bijis viens no iespaidīgākajiem gadiem manā mūžā vispār, jo ikdiena ir apgriezusies kājām gaisā, un ir piepildījušās lietas, no kurām iepriekš esmu baidījusies vairāk kā no nāves bērnībā. es pat īsti nemācēšu pastāstīt, kā es par to jūtos, jo, ja man agrāk šķita, ka daži mēneši ir pietiekams laiks, lai pierastu pie lietām un adaptētos jauniem apstākļiem, tad tagad jāsecina, ka apjukums tik ātri nepazūd. šogad laikam neatgriezeniski pazaudēju savu naivumu par dzīvi, lietām un cilvēkattiecībām. vēl pirms diviem-trīs gadiem es šeit apcerēju romantiku par sniegpārsliņu ķeršanu ar mēli, rudens lapām un staigāšanu rociņās, bet šodien man tas viss šķiet sarkastisks joks. un es nezinu, man šķiet, ka es tomēr vairs nevēlētos, lai citi cilvēki joprojām mani uzlūkotu kā uz entuziastisku muļķi, tāpēc jūtos pieņemami tā, kā ir tagad. es tikai ceru, ka nākamgad atradīšu kaut kādu patiesu mieru (ar to es nedomāju miršanu), tas arī viss. post comment

[30 Dec 2009|05:39pm] es aizmirsu pastāstīt, ka šogad ziemassvētkos laimītē izlēju putnu ligzdiņu. linda, kura ir visu laimīšu profesionālākā skaidrotāja, teica, ka ligzdiņa nozīmē ģimeni un bērniņus nākamgad. tētis, protams, bija sajūsmā, dzirdot par mazbērniem. 4 comments|post comment

[29 Dec 2009|06:04pm] šodien, aizbraucot no matīsa ielas, sarunājām, ka visi satiksimies nākamgad, jo jaungadu sagaidīsim katrs citā ballē. šovakar man ir jāuzspēj uzrakstīt viena godīga vēstule sev par visām nejēdzībām, ko esmu sadarījusi šajos pēdējos divos-trīs mēnešos, jo tas ir pat rūdolfam plēpim skaidrs, ka nupat ir jāsavācas. es esmu apēdusi ziemassvētku vakariņu pēdējos pārpalikumus, tagad dzeru litriem ūdeni, un solos jaunajā gadā arī nekad nepārēsties. rīt man ir jānopērk svētku kurpes ballei. bet tik ātri atkal paskrēja laiks, sasodītszz. 5 comments|post comment

[27 Dec 2009|03:57pm] ir pilnīgi skaidrs, ka labākā ballīšu māsa ir elīna, jo lai gan esam divatā ballējušās tikai divas reizes, šajās ballītēs ir noticis viss (viss, ko jūs iedomājaties, ir noticis šais divās ballītēs). es skaitu minūtes, kad izies pēdējās reibuma paliekas un sāksies morālās paģiras, un kaut kad tad taps ieraksts par aiz loga dziedošu hēgeli un janu tīrsenu. 4 comments|post comment

[26 Dec 2009|01:56am] es nezinu, vai depresija ir lipīga slimība, bet man ir pamatotas aizdomas, ka mazliet tomēr ir. šobrīd prieku gūstu no stulbiem jokiem un alkohola, un nemaz neskatieties uz mani ar raižpilnām pierēm. es tagad iešu gulēt, fonā skanot stulbajam janam tīrsenam un banālajiem arcade fire, celšos pēc nepilnām četrām stundām un rīt dzeršu vīnu. in the middle of the summer i'm not sleeping cold wind blowing. 3 comments|post comment

[25 Dec 2009|06:23pm] neraugoties uz vakardienas depresijas epizodēm, vakars tomēr izvērtās jauks. vislabāk man patika vakara labākā joka sacensības, kurās pirmo vietu dalīja mans joks par orientācijas maiņu (sakarā ar to, ka sandra bija mans jaunais štuceris) un omas joks par to, ka viņa laimītē ir izlējusi zārku. kā jau svētkos pienākas, mēs pārēdāmies visu pēc kārtas un gandrīz piedzērāmies vīnu. dāvanu sarakstā bija divi laptopi, viens telefons, viens ceļojums, simts grāmatas un piecdesmit dāvanu kartes. vakara labākos dzejoļus noskaitīja sandra (par iedzeršanu) un tētis (par pašnāvību vecā gada vakarā). visvairāk man šais svētkos patika, ka nebija liekulīgi jāsmaida un jātēlo ziemassvētku gars, bet varēja nepiespiesti paironizēt par citiem ziemassvētu gariem. tātad, mana ģimene ir krutākā ģimene pasaulē. 2 comments|post comment

[24 Dec 2009|01:22pm] es: 'es pašlaik esmu nodzīvojusi 189,961 stundas' sandra: 'un cik no tām tu neatceries?' (skumji smiekli) 1 comment|post comment

[24 Dec 2009|12:52pm] savā mūža atskaites topā šie noteikti būtu vissliktākie ziemassvētki, jo esmu pamodusies morāli paģiraina, apcerējusi pēdējo trīs mēnešu bezjēdzību un trulumu, kārtējo reizi gadā paspļaudījusi banalitātes par ziemassvētku komerciālo raksturu, un ja man tagad būtu jāuzzīmē sava dzīve, tad es to noteikti attēlotu kā netīru un žļurgainu sniegu. man īstenībā ir pilnīgi vienalga, ka jūs tagad domājat par mani kā depresīvu teenage emo beibi, kura vienkārši vēl nav sapratusi, ka dzīve ir skaists mirklis, bļin, man jūs visi - priecīgie ziemassvētku ļaudis -, krītat uz nerviem, jo vienīgie, kuru priekšā esmu gatava tēlot ziemassvētkus ir mana ģimene un mazi bērni. es tūlīt saiņošu dāvanas, par kurām esmu iztērējusi fakin sešdesmit latus, tad mēs ar sandru sapucēsimies kā podziņas, atbrauks leen un aizvedīs mūs uz apsolīto ziemassvētku paradīzi, kur vienu vakaru nodzīvošu iluzorā ticībā, ka varbūt ar mani notiks kaut kāds svecīšu liesmiņu brīnums. priecājies, priecājies, draudze. 9 comments|post comment

[23 Dec 2009|03:32am] es ļoti reti satieku cilvēkus, kas man iepatiktos no pirmās reizes, ja vien, protams, tā nav ballīte ar šampaniešiem un reibumu, jo tad jau visbiežāk visi šķiet draugi. un ja tad, kad es tādus cilvēkus satieku, kaut kas stāv pa vidu, es tiešām PATIEŠĀM esmu gatava uzspert zemes gaisā. 7 comments|post comment

[20 Dec 2009|09:32pm] pirms kāda laika rakstīju par sajūtu, ka dzīve pēdējā laikā ir kaut kāda saspringta spēle, kurā visu laiku jāmanevrē un jāuzmanās, lai tiktu uz nākamo levelu, un atpūtas brīdis starp leveliem ir tik sasodīti īss, ka mana dzīve šķiet kā nepārtraukta cīnīšanās. 5 comments|post comment

[19 Dec 2009|07:16am] čau, es jūtos kā pamatskolas laikā. 4 comments|post comment

[14 Dec 2009|01:22am] satori grāmatnīcā ir pieci plaukti, kuros ir daudzi 'karoga' numuri, un tas man tik ļoti atgādina bērnību un lauku mājas, jo omai bija pilnīgi visi 'karoga' izdevumi. ar tiem bija piekrauts pilns skapis, tie bija visos grāmatu plauktos, tie bija sakrauti kaudzēs uz zemes, vārdu sakot, viss liecināja par to, ka 'karogs' bija omas mīļākā literatūra. es toreiz nemaz nezināju, kas tas 'karogs' vispār ir, bet brālis man apgalvoja, ka tas esot dzejas žurnāls. toreiz šķita, ka 'karogs' ir kaut kas svēts, jo oma katru mēnesi to lasīja no vāka līdz vākam, lika glīti blakus pārējiem 'karogiem', un piekodināja, lai mēs ar māsīcu tos neizmantojam, kad spēlējam 'skolās'. es nezinu, kur visi tie 'karogi' palika pēc omas nāves, varbūt tie tika sadedzināti vai izmesti ārā, varbūt atdoti bibliotēkā, bet man mazliet gribētos, lai tie visi simts izdevumi šobrīd būtu pie manis, es piekrautu ar tiem visus istabas stūrus, un justu iluzoru drošību kā bērnībā pie omas laukos. 7 comments|post comment

[11 Dec 2009|02:02pm] brīžos, kad miega iztrūkums ir kļuvis jau kritisks, var pieķert sevi pie interesantām domu atklāsmēm, tikai visbiežāk tas spēcīgi ietekmē spēju koordinēt fizisko ķermeni, un tāpēc pēkšņi var, piemēram, attapties, ejot brašā solī pāri čaka ielai, pilnīgi neinteresējoties par mašīnu pīpināšanu un bremžu skaņu. arī sarunas ar cilvēkiem šādās dienās šķiet neparasti saistošas, tikai nespēja izteikt savu viedokli jēgpilnā un saturīgā teikumā, droši vien rada iespaidu, ka esmu diezgan dezorientēta in general. šobrīd es esmu grāmatnīcā, man te ir jābūt vēl kādas divas vai trīs stundas, tāpēc, lai neaizmigtu, es visu laiku šūpojos krēslā. skatos uz grāmatām un mēģinu saprast, kas varētu aizbaidīt miegu, es domāju, kāda literatūra. šim ierakstam nebija pilnīgi nekāda vēstījuma. 3 comments|post comment

[07 Dec 2009|08:47am] es negribu apelēt pie nepateicības, jo šim jēdzienam izveidojusies pārāk pompozas nozīmes pieskaņa, kas izklausās pieņemami tikai sliktās filmās, bet šobrīd nevaru iedomāties kādu skaidrāku sinonīmu, tāpēc pacentieties šo jēdzienu saprast ļoti vienkāršā, pat primitīvā nozīmē, bez uzspēlētas patosa nots. es droši nezinu, vai par nepateicību drīkst apvainoties, lai gan tīri instinktīvi aizvainojums varētu būt pirmā reakcija uz pohujisku spļaudīšanos par rūpēm, kas brīžiem iztērē visu enerģijas kredītu tā, ka nevar pat uzpīkstināt, vien trulā bezspēcībā nolaist rokas un iekrist ar seju spilvenā. daudzi domā, ka nepateicība pēc noklusējuma ietver arī necieņu, bet kādas gan atvasināšanas ceļā no 'man pohuj' var iegūt 'es tevi necienu'? tāpēc, domājot par šo situāciju, es nejūtu sevī aizvainojumu vai vilšanos, drīzāk pat nelielu prieku, uzzinot, ka tas vismaz ir 'pohuj' ar attieksmi, nevis vienkārši 'pohuj', tomēr nevar arī noliegt, ka šobrīd liels kārdinājums ir iepļaukāt tam 'pohuj' pa seju un triekt pret zemi sudrabkāzām taupītās porcelāna servīzes. neviens no mums nav perfekti izstrādāta empātijas programma, kas spētu mūžīgi būt nevainojami saprotoša, iejūtīga, atsaucīga, entuziastiska, runātu tikai vendijas māmiņas balsī un nepārtraukti vārītu ūdeni tējai, neraugoties uz to, ka to vispār neviens, bļe, nenovērtē, tikai pieprasa vēl, un sūdzās žurnālam 'sīrups', ja kāds ir atļāvies pacelt balsi. bet sievas visbiežāk neiet prom no saviem vīriem pat tad, ja regulāri nākas kolēģiem stāstīt, ka atkal ar aci uzkritušas durvju rokturim, un laikam jau tas ir kaut kāds mīlestības paradokss, ka tev var spļaut sejā 'pohuj', bet tev pašam gan nebūs 'pohuj' nekad. post comment

[06 Dec 2009|05:18pm] es vairs nevarēju nociesties, bet vēl var arī kaut ko pagūt pārsist: ( gada atskaites tops ) 25 comments|post comment

pārsteiguma ieraksts elīnai. [05 Dec 2009|07:37pm] matīsa ielas dzīvoklī ir pabijušas vairākas slavenības, bet, ja man gada atskaites topā būtu jānominē tikai viena, tā noteikti būtu dzintra meita un grēviņa jaunā draudzene - elīna kolāte. kopš sandra skatās tikai uz kaķīšiem, elīnai vairs nav nevienas draudzenes, ar kuru doties pa krogiem dejot, tāpēc vakar, pēc meistara edgara (aka uguns) dzimšanas dienas vakariņām, elīna diezgan īsā laika sprīdī pierunāja mani doties uz bāru 'es mīlu tevi', kur spēlēja viņas draugs toms un mednis (arņa medņa dēls). neviens mums nebija pateicis, ka patiesībā tas ir klases vakars, jo tur bija sapulcējusies visa 9.c klase un arī daži lielie, tāpēc mēs ar elīnu dejojām kā guna, lai visi skatītos tikai uz mums - vienīgajiem normālajiem cilvēkiem disenē. būtībā tas arī izdevās, jo viens lielais zēns no ģeogrāfiem pienāca klāt un pateica, ka viņš esot single. tā kā elīna ir slavenība, tad citas lokālās slavenības mums pienesa rumkolas, un laikam jau arī par tām maksāja, jo rēķins beigās izrādījās stipri mazāks, nekā tam vajadzēja būt. vakara spilgtākā persona, pēc elīnas kolātes, protams, izrādījās medņa dēls, kurš bija ne tikai tik ļoti piedzēries, ka noticētu, ja elīna viņam pateiktu, ka ir grēviņš, bet arī ļoti piedomājis pie sava uzstāšanās stila, jo, gluži kā james brown, ik pa laikam leca špagatā. medņa dēls bija arī šokā, ka es par viņu zinu PILNĪGI visu, tāpēc nosprieda, ka es, visticamāk strādāju kādā indie pr aģentūrā. īsti nezinu, vai kārlis, kuru kaut kur bijām redzējušas iepriekš, bija medņa dēla labākais draugs, bet viņš ļoti iesaistījās šai diskusijā, kamēr viņa mazā meita tobrīd uzauga bez tēva. vakara beigās elīna man gribēja parādīt savu līgavaini at ease, kurš pielikts pie kroga sienas, tāpēc vajadzēja uzkāpt uz galda un paskatīties tuvāk - izskatījās, ka mēs kāpjam dejot, bet patiesībā tikai parunāties. kad nolēmām doties mājās, šarms ne no kurienes bija dabūjis riteni, kuru it kā esot nozadzis elīnas drauga kāpņu telpā, bet beigās izrādījās, ka tie ir meli, tāpēc mēs likām viņam skriet blakus, kamēr pašas braucām ar viņa riteni - es stūrēju, bet elīna uz bagažnieka. nogājām garām arī pērlei, kur atkal satikām medņa dēlu, bet viņš vairs neatcerējās ne manu desmit voltu smaidiņu ne elīnas ietekmīgo personu, pat ne to, ka mēs bijām tās divas meitenes puķainajās kleitās. 22 comments|post comment

[02 Dec 2009|01:45am] the postal service šonakt rauj ārā visas iekšas. 3 comments|post comment

[01 Dec 2009|04:48pm] šodien netīšām patrāpījos studentu protestā, kas man šķita vienkārši smieklīgs, sākot jau ar kultūras akadēmijas teatrālajiem karātavu priekšnesumiem un teologu bļaustīšanos 'mēs vairs neticam' (kurai, starp citu, bija savādi krišnaītisks piesitiens), līdz pat nejēdzīgajam pamīņāšanās un pagrūstīšanās pasākumam pie Saeimas ēkas. manuprāt, studentiem vispār nedrīkstētu dot atļauju piketēt, jo lielākā daļa šodien bija atnākuši vienkārši pabļaustīties banālus saukļus, daži varbūt vēlējās izcelties ar pludmales tērpiem, lai pēc tam parādītos medijos, bet pāri palikušie pat īsti nesaprata, ko tur dara. jebkuri pārmetumi politiķiem par šādu protestu ignorēšanu ir tikai saprotami, jo tiešām nav tverams, vai šis kliedzošais studentu bars mēģina pateikt un panākt ko būtisku, vai arī vienkārši ir atnākuši izgāzt visas savas personīgās negācijas, lai pēc tam, ar mierīgu prātu, ietu uz čillī-picu padzert kolu. nezinu, manuprāt, studentiem vajadzētu padomāt par radošākām protesta formām, citādi patiešām kauns. 6 comments|post comment

agra rīta drakoni. [30 Nov 2009|06:11am] when you are out there on the road for several weeks of shows and when you scan the radio, I hope this song will guide you home: the postal service 'such great heights'. 2 comments|post comment

[29 Nov 2009|07:26pm] par filosofiju man vislabāk patīk sarunāties ar saviem pasniedzējiem vai arī ar sandru, jo viņa, atšķirībā no daudziem filosofijas studentiem, kas pretendē uz kompetenci, necenšas atstāt iespaidu, sakot, ka totāli ciena Kantu. es gan, protams, atzīstu Kanta nozīmi un atstāto iespaidu uz vēlāko filosofijas virzību, bet lielākā daļa studentu piemin tikai utopisko morāles ideālu, kas, pārfrāzējot mūsdienu izteiksmē, neizklausās diez ko labāk par Paulu Koelju atziņām. un nepārprotiet, es šobrīd nekādā ziņā nezaimoju Kantu, pasargdievs, daudzas viņa idejas ir saistošas, piemēram, par domu kategorizāciju, bet es aprunāju visus tos, kuri "lasa Kantu" un citiem bārsta morālas jēlības par kategorisko imperatīvu un balto melu paradoksu, lai gan paši nekad nav iedomājušies, ka tāds faking ideālais morāles modelis ir nonsenss. 11 comments|post comment

navigation [ viewing | 160 entries back ] [ go | earlier/later ]