Ir piektdiena, ap septiņiem no rīta un mēs dodamies ciemos pie brālīgās Igaunijas ūdenskritumiem, klintīm un akmeņiem. "Mēs", tas ir pieci cilvēki automašīnā, kuras bagāžnieks līdz augšai piekrauts ar nakšņošanai mežonīgajā ziemeļu dabā nepieciešamām lietām, ieskaitot telti mazas pirtiņas izmēros.

Ainažos pie robežpunkta rinda, tiesa gan tikai 3 automašīnas. Igauņu modrie robežu sargi veikli noorientējas situācijā, un mēs drīz vien dodamies rindai garām iekšā kaimiņvalstī.

Pērnavā, kājas izlocīdami, apciemojam tūrisma informācijas centru, apēdam saldējumu un dodamies tālāk.

No Pērnavas uz Tallinas pusi zīmes piesola ceļu remontu gandrīz 40 km garumā, un tā arī ir, ik pa brīdim 70 un pat 50 km/h. Tomēr tas pārāk netraucē, jo ierobežojumi izvietoti apbrīnojami saprātīgi. Vēlāk noskaidrojas, ka tas vispār ir tipiski Igaunijas ceļiem. Var redzēt, ka tur domā par autovadītājiem. Bet ceļu remonti notiek ar vērienu. Un lielākoties par Eiropas Savienības naudu. Viņi, atšķirībā no mums, nerunā par Eiropas naudu, bet to paņem.

Aiz Märjamaa visai sirreāli skati - govju ganāmpulks pārplūdušā pļavā, kadiķi aug tieši no ūdens, acīm redzot, neseno lietusgāžu sekas.

Keila. Veicot tautas aptauju uz ielām, mēģinām atrast ūdenskritumu. Vietējo domas dalās (arī valodu barjera), labu laiku mētājamies pa pilsētu, un tad, pēc kārtējo norādījumu uzklausīšanas, mums ataust gaisma - ūdenskritums ir nevis Keilā, bet Keila-Joa, kas atrodas kādus 15 km no Keilas uz jūras pusi. Tā arī ir. Pie ūdenskrituma plaukst stāvvietu bizness, 15 EEK par pusstundu vai 30 EEK par ilgāku laiku. Pēcāk izrādās, ka, pārbraucot tiltam, parkā un pie ūdenskrituma tiek arī no pilsētiņas puses, un tur par auto novietošanu, protams, nav jāmaksā. Bet redzētais liek to visu aizmirst. Ūdenskritums dārd, ūdens mutuļo, virs upes tvaiku mākonis, vārdu sakot, fantastiski.

Vēl paklejojam pa parku, apskatām, ko padomju militāristi izdarījuši ar kādreiz skaisto neogotisko pili un dodamies tālāk.

Türisalu. Klintis. Pārsvarā starp klints pakāji un ūdeni aug mežs (uz augstākās terases, tālāk no ūdens blīvs lapukoku mežs, tuvāk ūdenim, uz apakšējās terases, priedes). Nokāpjam lejā, bet tur jūras mala pilna ar dūņām un nemaz nevilina uz peldēšanos. Tādu gabaliņu tālāk redzama smilšaina pludmale, tauta arī tusējas, izskatās civilizēti. Izrādās, pat ļoti. Autostāvvieta 15 EEK stundā, citur novietot auto nedrīkst un turpat jau arī dežūrē igauņu "politsei". Bet, ja nu reiz atbraukuši... Ūdenī aizdomīgi maz peldētāju. Nu ja, ūdens tāds pavēss, tādēļ peldēšanās neievelkas un braucam tālāk pie Muuga lielā akmeņa Kabelikivi.

Uz turieni ceļš ved caur Tallinu, bet kolektīvs draudzīgi nolemj, ka šeit neapstāsimies, pilsēta paliek pilsēta, arī pie mums var mājas un ielas apskatīt un vecākā paaudze jau Tallinu ir redzējusi ;) Braucam cauri, pa ceļam tikai vienu reizi apmaldos, un tas jāuzskata par visnotaļ labu rādītāju, jo pilsētas kartes mums nav. Hmmm, jāmēģina vienu reizi izbraukt cauri Rīgai tikai pēc ceļu rādītājiem :)))) Pārsteidz tas, ka ne miņas no sastrēgumiem, kaut pulkstenis ap puspieciem piektdienas vakarā.

Muuga ir varen plaša osta pie pašas Tallinas, pie iebraukšanas tajā ir ceļa rādītājs - pa labi Muuga, pa kreisi Muuga, priekšā Muuga. Pēc ostas muitnieces un dažu vietējo aptaujas atrodam Kabelikivi ielu, kuras galā būtu jābūt akmenim. Ielas galā ir plata taka, kas pāriet šaurā un dubļainā taciņā, līdz atduramies pret paplatu ūdensšķērsli. Jaunākā paaudze aiziet izlūkos, vai vecajiem ir vērts riskēt ar kāju slapināšanu. Ir gan! Turpat jau tas Kabelikivi ir.

Hmmm, ja tāds ir ne pats lielākais Igaunijas akmens, tad kāds ir vislielākais?! Tā noskaidrošanu atliekam uz citu reizi.

Līdz Jägala-Joa vairs nav nekādu piedzīvojumu. Toties piebraukšana pie ūdenskrituma ekstrēma, pāris vietās auto apakša nostrīķē gar zemi. Pēcāk izrādās, ka pareizais ceļš ir no upes otras puses, bet kā gan es to varēju zināt, ja uz turieni nav neviena ceļa rādītāja. Dārdoņa dzirdama jau pa gabalu, gluži kā uvertīra. Ūdens krīt ar varenu spēku, kāds pa upi no lejas mēģina tuvoties, bet mutuļojošā straume spiež atpakaļ. Tauta tusē abos krastos, upē virs un lejpus ūdenskrituma, daži mēģina arī palīst zem.

Mēs arī mazliet patusējam un dodamies tālāk.

Tuvojas vakars. Kempingu netālu no pagrieziena uz Jägala-Joa palaižam garām, jo pulkstenis rāda tikai pusseptiņi. Tālāk, diemžēl, neviena nav. Viitna piestājam pie veikala iepirkt desiņas vakara ugunskuram (Rakveres, protams), ieraugam lielu Harju rajona karti, kas vēsta, ka vietā, kas saucas Kohala, jābūt kempingam. Dodamies tur. Meklētā vieta ir nomaļš divu mazu ceļu krustojums ar vienu lielu māju pie tā. Neviena cilvēka, tikai liels suns, kurš nekādi nav piedabūjams riet. Skaidrs, ka te nav nekāda kempinga. Pulkstenis rāda pusastoņi, un mēs dodamies tālāk ar domu, ka sliktākajā gadījumā telti var uzcelt meža klajumā. Garastāvoklis paliek pavisam skumjš, vienīgais labums, ka visi lauku ceļi ir asfaltēti un gandrīz ideāli. Vismaz, salīdzinot ar mūsējo Cēsis - Vecpiebalga, noteikti.

Arvien tālāk Narvas virzienā. Ceļa rādītāji vairākkārt piedāvā Hotel, bet mūsu naudasmaks nav tādiem nosaukumiem piemērots. Ir arī viens kempings, bet ar uzrakstu "closed" pie vārtiem. Benzīntankā nolemju uzpildīties. Pie viena apjautājamies par kempingu vai ko tamlīdzīgu tuvumā. Nē, neesot gan, bet varot dabūt moteļa istabiņu ar dušu par 300 EEK turpat benzīntankā. Ja saskaita tajā esošās trīs guļvietas ar mūsu diviem piepūtekļiem, tad pietiek vietas visiem. Nolemjam, ka zīle ir rokā un medni nemeklēsim, jo pulkstenis jau rāda pāri astoņiem. Vienīgi desiņas bija jānoēd neceptas (benzīntanks tomēr, ugunskuru pie stūra neriskējām kurināt).