punkti uz i.
Posted on 2009.02.17 at 00:41
man iet interesanti.
visu pagājušonedēļu staigāju apkārt kā krupi norijusi (dievinu senlatviešu teicienus).
Domāju, ka ja nu manas prognozes, kurās devu tev maksimums nedēļu laika, lai atrakstītu izrādīsies pārmaiņas pēc maldīgas un tu patiešām būsi sapratis, ka viss jāizbeidz. Sacerēju gaudulīgus tekstus dienasgrāmatai, bet nevienu no tiem nepublicēju, vismaz oriģinālajā versijā. Domāju par to, ka tas īstenībā ir man kosmosa sods, jo nevaru tevi izdabūt no galvas, laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijis ļoti ļauns cilvēks. Tad es domāju ko es tevī vispār esmu atradusi, tad es piereģistrējos portālā oho.lv. Man bija jautri tieši divas dienas, līdz man gribējās vemt no 50 gadīgu, izvirtušu veču piedāvājumiem satikties un padraiskoties. Tad es braucu uz kalnu un centos izspiest no sevis limitu, bet nolūzu jau pēc pirmās stundas un atlikušo laiku pavadīju sēžot kafejnīcā un dzerot spraitu.
Tad pienāca pre-valentīndiena (respektīvi 5diena). Kad ierados pie Mārča, nosolījos sev nepiedzerties (vismaz ne tik ļoti, lai man gribētos darīt kaut ko stulbu, piemēram liet tev kaut ko uz galvas.) Visā visumā tas veiksmīgi izdevās, man bija jautri, kaut gan uz beigām jau sāka atgriezties tas tukšais skatiens. Kad tu mani uzrunāji koridorā man likās, ka es uzsprāgšu.
Kad nokļuvu mājās, tad sēdēju kāpņutelpā uz trepēm un raudāju, jo nevarēju atslēgt durvis un jo tu man biji novēlējis arlabunakti, pūcīt! Vēlāk gan es sapratu, ka vnk slēdzu durvis uz nepareizo pusi.
Nākamajā dienā man bija pohas. Es pavadīju visu valentīndienas rīta cēlienu Spicē piemērot kādas milijons kleitas (pēc manas mammas gaumes) un nevienu tā arī beigās nenopērkot. Visur apkārt staigāja pārīši un man likās, ka man uz pieres ir zīmos, ka esmu lūzere attiecībās. Vēl man rāva uz korķi un bija apnikušas Matīsa replikas par to, kāpēc sievietes vienkārši nevar nopirkt pirmo kleitu, kura der. Kleitu tā arī nenopirku. Gribēju pavadīt miermīlīgu, meiteņu vakaru skatoties Titāniku, raudot un dzerot šampanieti, bet NĒEE....
visu pagājušonedēļu staigāju apkārt kā krupi norijusi (dievinu senlatviešu teicienus).
Domāju, ka ja nu manas prognozes, kurās devu tev maksimums nedēļu laika, lai atrakstītu izrādīsies pārmaiņas pēc maldīgas un tu patiešām būsi sapratis, ka viss jāizbeidz. Sacerēju gaudulīgus tekstus dienasgrāmatai, bet nevienu no tiem nepublicēju, vismaz oriģinālajā versijā. Domāju par to, ka tas īstenībā ir man kosmosa sods, jo nevaru tevi izdabūt no galvas, laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijis ļoti ļauns cilvēks. Tad es domāju ko es tevī vispār esmu atradusi, tad es piereģistrējos portālā oho.lv. Man bija jautri tieši divas dienas, līdz man gribējās vemt no 50 gadīgu, izvirtušu veču piedāvājumiem satikties un padraiskoties. Tad es braucu uz kalnu un centos izspiest no sevis limitu, bet nolūzu jau pēc pirmās stundas un atlikušo laiku pavadīju sēžot kafejnīcā un dzerot spraitu.
Tad pienāca pre-valentīndiena (respektīvi 5diena). Kad ierados pie Mārča, nosolījos sev nepiedzerties (vismaz ne tik ļoti, lai man gribētos darīt kaut ko stulbu, piemēram liet tev kaut ko uz galvas.) Visā visumā tas veiksmīgi izdevās, man bija jautri, kaut gan uz beigām jau sāka atgriezties tas tukšais skatiens. Kad tu mani uzrunāji koridorā man likās, ka es uzsprāgšu.
Kad nokļuvu mājās, tad sēdēju kāpņutelpā uz trepēm un raudāju, jo nevarēju atslēgt durvis un jo tu man biji novēlējis arlabunakti, pūcīt! Vēlāk gan es sapratu, ka vnk slēdzu durvis uz nepareizo pusi.
Nākamajā dienā man bija pohas. Es pavadīju visu valentīndienas rīta cēlienu Spicē piemērot kādas milijons kleitas (pēc manas mammas gaumes) un nevienu tā arī beigās nenopērkot. Visur apkārt staigāja pārīši un man likās, ka man uz pieres ir zīmos, ka esmu lūzere attiecībās. Vēl man rāva uz korķi un bija apnikušas Matīsa replikas par to, kāpēc sievietes vienkārši nevar nopirkt pirmo kleitu, kura der. Kleitu tā arī nenopirku. Gribēju pavadīt miermīlīgu, meiteņu vakaru skatoties Titāniku, raudot un dzerot šampanieti, bet NĒEE....
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}