Posted on 2009.06.12 at 19:16
Vakar izdevās spontāni sarīkot dārza ballīti. Man pašai ļoti patika. (:
Šodien no rīta biju Tērvetē, laukos. Salasīju rudzupuķes Laumas izlaidumam un mežā naktsvijoles. Palika tā smeldzīgi, bet tā man ir katru reizi, kad aizbraucu uz laukiem. Atceros to kā bērnībā klejoju krustu šķērsu, kā ōme vārija iebiezināto pienu un kā ar kaimiņu bērniem taisījām štābiņus. Tagad tur ir tikai pamestības un nolemtības sajūta. Mamma grib rakt karjeras uz mūsu zemes, varbūt par smilts pārdošanu varētu tur visu atjaunot. Nezinu, man šķiet, ka neviens Šiferu, Treiju vai Gauriņu dzimtā tur tā īsti laimīgs nebija. Maiga uztaisīja pašnāvību zem vilciena, Verners un Emīlija palika ar salauztām sirdīm nespēdami viens otram piedot, mana vecvecmāmiņa ziedoja mīlestību ģimenes dēļ un būdama nelaimīga nodzērās.
Varbūt nav vērts pieķerties tai vietai? Varbūt ir jāmeklē cita.
Nesen redzēju sapni, kurā šķūrēju lauku pagalmu, kas bija pilns ar dubļiem un domāju, kas gan par cilvēkiem var tā piedrazot savu pagalmu un tad pēkšņi sapratu, ka tas ir manis pašas pagalms, ka tās ir manas mājas.

Comments:


zvaigžņu sega
[info]cetrasbumbas at 2009-06-12 20:12 (||||)
Mājas jāapdzīvo, tikai tad tās ir mājas kā mājas. Ar mājām kopā jāpiedzīvo savādas durvju čīkstēšanas, kad liekas, ka teju, teju kāds rēgs ienāks (un manā gadījumā - tomēr neienāk), neērtības un aukstums, kad vēlk nav sanesta malka, jāpārvar slinkums, kad jāvāc draza pa krūmiem un jāapzāģē koki, jāgrābj, jādedzina, jārok utt. Tikai tad māja ir māja, kad tejā esi ielikusi SAVAS labās domas un tad jau gluži mazsvarīgi paliek tras, ka kāds 9vai arī gandrīz visi) tur ir bijis nelaimīgs.

Lai vai kā, es runāju no pieredzes.
Previous Entry  Next Entry