Es esmu daudz sasniegusi. Pati. Un ar to lepojos. Pēdējoreiz, kad saskāros ar diskrimināciju, bija universitātē. Studēju humanitārā programmā, kur puiši bija eksotika. Gados vecākas pasniedzējas diezgan atklāti izrādīja viņiem laipnību: piedeva kavējumus, ko nepiedeva pārējiem, lika labākas atzīmes. Pievērsa vaiāk uzmanības. Izteica komplimentus. Vai šādu attieksmi var izskaust ar institucionāliem līdzekļiem: kvotām, noteikumiem? Nedomāju!
Skatoties uz cilvēkiem "pašās augšās" (es nedomāju latvijas oligarhus un viņu ielktnīšus), es aizvien vairāk redzu, ka tie cilvēki (ABU dzimumu) ir daudz strādājuši, daudz arī ziedojuši, lai tur būtu. Vieniem tas nozīmē brīvo laiku, citiem atteikšanos no ģimenes, bērniem, vēl kādiem no hobijiem. Vai kam nav nācies ziedot pašiem, ir atbalsta komanda sievas/vīra personā, kas ziedojusies, lai otram būtu tā karjera un izaugsme.
Var jau mākslīgi kādu kaut kur iesēdināt, bet ar to jau nepietiek, tam cilvēkam ir jāvar to amatu arī pavilkt.

(Reply to this) (Thread)

+

(Reply to this) (Parent)