Diezgan daudziem cilvēkiem ir dzīvē kaut reizi gadījies piečurāt vai pietaisīt bikses, jo ir tā sanācis, ka stundām ilgi dikti gribās vai caureja parāvusi, bet nav ne mazāko iespēju to izdarīt kulturāli. Ir vienkāršākas situācijas, kad jāpiesēž kaut kādā vārturūmē vai jāapstrūklo tuvējās mājas siena, labi zinot, ka tas ne tuvu nav pareizi. Izņemot pilnīgus deģenerātus, cilvēki šādās situācijās jūtās ļoti neērti, pie tam divreiz - pirmkārt, ir ellīgi cietušies, cik jau nu tas iespējams, otrkārt, ir kauns par sadarīto. Arī ārā iet pieradinātiem suņiem mājas piečurāšana ir pamatīgs pārdzīvojums. Divreiz pārdzīvojams pat tad, ja viņus par to nesoda(kas gadās reti, parasti tomēr vismaz vārdiski nosoda).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu, man ir savādāka pieredze.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti ticu, ka, čurājot vārturūmē, sasniedz katarsi un tādejādi tuvinies kādiem augstākiem spēkiem, taču ir diezgan liela iespēja, ka šis diezgan subjektīvais pārdzīvojums uz visiem vai pietiekoši lielu sabiedrības daļu nav attiecināms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ko tu gribēji ar to pateikt?
Jo principā es tev par tavu pieredzi varu teikt to pašu, tā lai līdzvērtīga demogoģijas pakāpe.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pats par sevi saprotams, ka ar šo ironisko piezīmi gribēju norādīt, cik ļoti esmu gudrs, kamēr tu - galīga muļķe.

Nu, tā varētu būt vismaz. Tomēr ar zināmu nožēlu atzīšu, ka šis viss(mūsu abu gudrība vai muļķība) nav tik viennozīmēigi vērtējams un, jā, it kā mana subjektīvā pieredze ir pilnīgi salīdzināma ar tavējo, pilnīgi pretējo. Un, ka jā, lai kaut kā varētu izdiskutēt tēmu "kas sunim(ne konkrēti tavam) jauki un kas nē", prasītos drusku cits, daudz nopietnāks formāts.

(Reply to this) (Parent)

Cilvèks jau var iedomāties cik gudrs viņš ir cik vèlas, bet kamēr nespēj palīdzēt pats sev, tikmēr tas neskaitās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām ilgi domāju, ko uz šo atbildēt, bet laikam jau labāk neko :))

(Reply to this) (Parent)