šo rindkopu uzrakstīju pirms vairākiem gadiem, kad jutos, ka laiks iet un palikšu vecmeitās.

Aizvien esmu vecmeitās un mani tas diezgan satrauc.

"Šodien man bija vīzija. Es klāju gultu un sapratu, ka man patīk būt mājasmātei. Patīk tīrība, higiēna, tik ļoti gribētos savu mitekli beidzot, savu dzīvi ar mīļoto cilvēku.

Varbūt briedums, varbūt tomēr mans bioloģiskais pulkstenis sācis tikšķēt. Es aizdomājos – cik daudzi cilvēki tomēr ir laimīgi banālajā ģimenes dzīvē. Sagadīt otru mājās ar vakariņām, uzlikt roku uz pleca, paskatīties acīs.

Un man fonā skan nomierinošās Uh Huh Her meiteņu balsis, tur laikam iekodēta rāma dzīve. Apstāties, izlaist nākamās divas ballītes un aizbraukt ar draudzenēm uz jūru koncerta vietā.

Tepat, skaidrība un labestīga stabilitāte, tepat rokas stiepiena attālumā. Laikam izklausos pēc trīsdesmitgadnieces, bet, ja arī tā, kas tur slikts? Izskatos uz divdesmit."