| juceklīgais veco ļaužu laiks |
Jul. 23rd, 2014|10:02 am |
Šī dziesmiņa mani izprovocēja uzrakstīt to, par ko es savā viegli izrēķināmajā vecumā iedomājos aizvien biežāk.
Proti. Jauna es vairs neesmu. Un arī nejūtos. Bet veca arī vēl neesmu (par to, ka daži jau piedzimst veci, neizteikšos). Ne putns ne pele.
Un vārdi- tu vairs neskaities, mani nevis biedē, bet až liek saukt mirdzošām acīm- jā, jā!!
Vecumā ap 35 es sajutu, ka sāku neskaitīties, varbūt tas saistībā ar to, ka kāda paaudze manā uztverē sāka neskaitīties par pieaugušiem cilvēkiem. Tā bija tāda dīvaina sajūta, it kā es runātu tukšumā.
Ir gadījies lasīt tekstus, ka sievietes pašas sevi "noraksta". Man ne prātā nebija ienācis, ka tas var nevis notikt nejauši laika gaitā, bet ir tāāds kārdinājums. Un nevajag to norakstīšanu iztēloties tikai kā staigāšanu noļukušā halātā, to es jau daru sen. Ok, varbūt ne gluži halātā, bet mana mājas garderobe sevī ietver visceļgalainākās trennuškas, kurās es pie tam vēl rokas slauku, un tas pat vēl varētu nebūt mans visefektīgākais apģērbs. Bet ar tādām tevi neviens nelaidīs gaļas tirgus priekšējā stendā. Domājams. Un no turienes es sevi отстранила.
Atceros, cik šausmīgi svarīga man pirms miljons gadiem bija tā "savas individualitātes izteikšana ar apģērbu". Tad man bija ļoti liels īsums ar šo konkrēto izteikšanas līdzekli. Varēju stāvēt autobusa pieturā un domāt- kā es gribētu tādu mētelīti kā viņai. Vai- cik skaista kleitiņa, tādā es noteikti būtu visskaistākālaimīga.
Tas ir kā smēķēšanas atmešana- paskaties uz smēķētāju un domā- cik labi, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Nevarētu teikt, ka man pavisam vienalga, kas mugurā, bet vislabprātāk es aizplūstu nepamanīta.
Interesanti, kad un vai pienāks tas brīdis, kad iekšējais spogulītis teiks- jā, karalien, jūs beidzot esat veca. Un tas mani nebiedē. Un nav žēl pagājušās jaunības it nemaz. Varbūt tas vēl tikai priekšā?
Pagājušvasar Larisa teica- ranše ja bila molodaja i glupaja, a seičas staraja i toskļivaja. Man liekas, es saprotu, ko viņa teica. |
|