ad_nauseam's Journal

8:06pm: un K. jau kādu nedēļu ir kādā mistiskā slimnīcā. aizdomas, ka slimnīca varētu būt kas līdzīgs tvaika ielai. viņa dēmoni būs atkal izauguši.

7:57pm: tēvs no rīta piezvanīja un aizlauztā balsī teica, ka ilzīte esot atrasta... upē. ilzītei bija 32. tieši tikpat, cik man.
atvadīšanās sestdien. es tik ļoti negribu, jo man bail, cik ļoti man tas viss sāpēs. domāt par viņu, par kuru patiesībā zinu ļoti maz, bet kuras nāve zināmu sakritību dēļ šķiet tik ļoti personiski sāpīga un neaptverama. redzēt mammu mārīti, kura viena uzaudzinājusi četrus bērnus; skatīties uz māsām un brāļiem, kas laikam taču zina ko vairāk, kas un kāpēc. Es pat nezinu, vai man vajadzētu zināt, kāpēc, taču es vienkārši nespēju par to nedomāt. Sajūtas nāk virsū viļņiem. Asaras, atmiņu druskas, tad laimīga aizmirstība un pievēršanās ikdienas rūpēm, taču ar apziņu, ka šī nāve paliks kādās zemapziņas dzīlēs, pie kurām nāksies atgriezties.

7:51pm: one is the loneliest number
- māsīca noslīcinājās
- pēdējā bezbērnu draudzene stāvoklī
- T. neatbild

12:16am: izlasīju joņevu. tādas skumjas parāva. uzrāva. un tāda pateicības sajūta, ka beidzot arī mēs, brežņeva laika bērni, lienam ārā no ierakumiem. un stāstām par to, kā bija. kad nekā diži daudz nebija. siltais ūdens brīvdienās, absolūtā nedrošība un neziņa par kaut kādu tur nākotni, un pāri visam mūzika, kur viss, šlesera vārdiem runājot, tik tiešām bija cieti. mūzika - tas bija nopietni. pa nopietno. reperi, reivisti, metālisti... tas nebija dzīvesstils, jo dzīvesstilam nebija naudas, bet tā bija dzīve. tie bija savi dzelžaini kodeksi, kas visu sadalīja pusaudžiem vien saprotamās rūtiņās un klanos. jā, tajā visā bija kaut kas... grūti, protams, izšķirt, cik tajā visā ir vienkārši jaunības, uz kuru monopols pieder it katram savas paaudzes jaunietim un kas atkārtojas cauri laikiem, un cik - specifisku laikmeta iezīmju.
malacis, joņevs, ka nepieminēja PV. tieši par to iedomājos - būs vai nebūs. dokumentalitātes labad, skaidrs, ka nevar nepieminēt, taču vēl grāmatas sākumā nodomāju - es viņa vietā nepieminētu.

11:34pm: I am tired of being dead.

10:42pm: i know i shouldnt, but i kind of dont care right now. i simply dont have anyone else to write to. i feel hopelessly alone, and i cant even express what i am feeling alone about.
i have this very much false feeling of Only if - if only i could describe precisely what it is that i miss, or how much I miss, or how bad or miserable it makes me feel - that you could somehow understand and come.. back. and come and say: aha, yes, now i get it. why didnt you say so?
it's such a totally stupid feeling. i guess it's just misery. it's not even love anymore, it's just misery and 'come back and mend me' episode all over again.

7:01pm: ir tadas dziesmas
jaa, ir tadas dziesmas. tadas, kas aizskar tieshi tur, tajaa mikroskopiskajaa punktaa, par kura eksistenci nemaz nenojauti. kuras traapa tik preciizi, ka jasalecas - au! un taas nav taas, kas ir vienkarshi skumiigas un jau a priori zinams, ka bus jaraud. nee, taas ir kjipa vienkarshas dziesmas. "nekas ipashs", varetu teikt - citi. bet tevi, vot tieshi tevi, kaut kada viena/paaris/dazhas konkretas dziesmas aizker taa, ka citreiz pat bail klausities lidz galam. un bail pat teikt kadam citam, cik personiski un cik dzili shis skanu virknejums tevi aizker. jo liekas, ja pateiksi, buusi pavisam kails.
tadas dziesmas jaapbrino klusiba, jo gribas ticet, ka taas ir tikai un vienigi tavas.

2:06pm: atkal laikam kaut ko nepareizi uzrakstiju, aizkeru nepareizo noti, netrapiju riktigaja tonkarta. saaku jau pierast. nekas, paaries. (tas par to vestuli T. nevajadzeja man rakstit, nevajadzeja vispar atbildet. bet nevareju savadak - nebutu varejusi. meitene no manis aiziet loti, loti lenam)
braalis teica, ka gaidot otro siici. zinama mera parsteigums, jo nebiju domajusi, ka atlausies. bet laikam cilvekiem ir citi apsverumi, kuri man klust aizvien talaki un talaki. arii pie taa nakas pierast.
uz ielas redzeju mammas maasu - saules izkrunkotu seju un groteski spilgtaam, oranzigi sarkanam lupam. es negribu, lai pec gadiem ari bralja berni mani redzetu tadu pashu un domatu lidzigas domas. es centishos, lai taa nebutu.

6:36pm: vaina nav tajā, ka tu esi vienīgais, kas saproti. vaina ir tajā, ka ir tik daudzi, kas nesaprot.

6:46pm: un vel. cik gan tomer vesela es esmu bijusi visus shos gadus. patiesiba visus pedejos 15 gadus es esmu bijusi loooti vesela, ko, protams, speju novertet tikai tagad. agrak mana meraukla ir bijusi...well, meraukla burtiska nozime - meaning, kads man toreiz un tad bija gurnu apkartmers, cik sveeru un tml. tineidzerismi. shobrid, parlasot vecus pierakstus, parcilajot mantas, sev raksturiga nostalgija atceroties sho un to (meaning, daudz ko), vieniga doma ir - cik gan VESELA es toreiz biju. man nekas nekaiteja. gribeju - iedzeru, gribeju - braucu projam uz gadu un vairak bez bazham, ka saslimshu, gribeju - skreju lietuu un nedomaju, ka saauksteshos, gribeju - 4 stundas braucu pusslima pie milotaa, jo, heh, iedzershu antibiotikas un viss bus labi. un bija jau arii. man bija laiks un luste domaat par dziivi. sapnot, izteloties, PLAANOT. miileet, cereet, pardzivot, un nedomat ne par ko citu. tagad? vienigais, ko planoju, ir vizites pie neskaitamiem arstiem uz neskaitamam proceduram, galvaa apleeshot, cik vel ilgi varu atlauties nebut darbaa, cik dienas nonemt no sava atvalinajuma, lai izvilktu finansiali, vai bushu fiziski spejiga parvakties augusta beigaas, vai pietiks speka atkal braukt skatities dzivoklus un ka pec iespejas izvairities no sabtransporta, veikaliem un visam parejam vietam, kur miit bacilji.

6:27pm: kermenis neprot melot.
ja shogad esmu ko iemacijusies, tad taa ir, luk, shii atzinja.

8:55pm: i hate my family. he called me, and... vards pa vardam... un es attopos, sitot ar duuri pa gazes plits resti, no visa speeka. un tad velreiz, un velreiz, blaujot sssukaaaAAA. yep, that's me and that's them. es zinu, ka vini grib "tikai palidzet", bet, blag, zin ka jus man varat palidzet? liekot mani mieraa. jo viss, pilnigi viss, ko jus sakat, griezh pa maniem nerviem ka NEKAS cits. jo no jums es nevaru, man neizdodas aizbegt tik taalu, cik gribetos. un tas laikam griezh visvairak - ka esmu nolemta reizi menesi klausities jusu sviestu. tas mani kaitina, VIENMER, bet jo ipashi tad, kad neesmu isti vesela vai ka citadi ievainojama - tad tas uzskerzh manas veenas, parplesh pushu visas vaatis, un liek man blaut un ardities. maciba? kad neesmu sava ada, NEatbildet uz jusu zvaniem. jo, ka izradas, tieshi tad, kad man vajadziga palidziba, no jums es to varu sagaidit vismazak.

10:33pm: i know i have said it before but just for a DEFINITE record - nevienu neesmu gribejusi tik loti ka tevi. mulkis tu esi, jo tu to pat neapjedz.
i want to sleep with you.
i want to kiss you.
i want to lick you, and suck you and do things with you.

10:27pm: un tomer - man tik loti patik tavas rokas. tu man pieskaries, iztausti plecus etc. - un es vienkarsi kuustu. un man liekas - that's what i need, that's exactly what i need, darling. jus touch me a little more, a little closer to the skin - and i will be healed. i promise. es skatos un redzu, ka ari tev tie nagi mazliet apgrauzti, toties pirksti tik specigi un viriskigi, un rokas spalvainas :) un tad es aizeju majas un sacelu oj kadas sapnu pilis in terms of where your big hairy hands might go and what they might do to me. jesus. grow up, woman, yeah? nope. i like it like this. es gribu nogulties tev apaksa un atdoties.

10:11pm: skabakais ir tas, ka iedzerot man tiesham paliek labak. nervi aizmirstas - degosha mugura, lauzitas rokas, etc. etc. doks nelauj, bet es vienalga ierauju, jo anestezee tachu.
bet nu pa lielam man ir vienalga. vai ari - es DOMAJU, ka man ir. jo, ka zinams, prieksstati ir viena lieta, bet realitate medz but cita. un realitati jau parbauda tikai prakse, kad ir konkreta situacija, kuraa jarikojas te un tagad. un tikai tad ari izkristalizejas, ko PATIESIBA juti un cik verts ir tas "a man vienalga".
bet nu jaa, draivs ir pazudis. esmu sapratusi, ka ar mani negulesi. yeah, right, whatever. another nail in my coffin. it was short-lived, man, but then again - i never had any hopes (apart from having a passionate, loving relationship that would last and maybe, yes, even family) so why should i be disappointed? but i am, man. i am.

11:45pm: starpcit, par to nemitigo domasanu par izskatu un taa.. nu to, ko rakstiju ieprieks, ka sievietes nevar abstraheties. tur bija viens feeleris - tieshi milejoties var. var abstraheties. es vismaz varu. laikam tapec man tas patiik - ne tik daudz tiiri fiziskas baudas deelj, bet tieshi shii ipashaa psihoemocionala stavokla del, kad par to vienkarsi aizmirsti. es nez, man taa vismaz ir. un aizmirstu es trijos gadijumos: kad dejoju, kad vingroju (preferably, skrienu) un kad milejos. katraa no shim darbibam ir tada ipasha brivibas garsha, un vissaldaka taa ir, milejoties ar cilveku, kuru miili. es juus apskauzhu - visus, kam taa ir, jo tas ir vienkarsi awesome.

11:33pm: vsp man skiet, nee, es zinu, ka pa shiem diviem gadiem (pisies dirst ar saviem diviem gadiem, apniki jau. - whatever.) esmu khm.. degradejusies. bet, i mean, there is a valid reason for this. the reason being what Morrissey said - about the light that never goes out. i think it did - for me it did. it's not just about T., no, it's about that light in general. i am too old to sustain it any longer. i am too tired. i just want to make peace with the fact that i am to remain homeless. men come and go - vakar, nee, aizvakar pat atkal uzradaas maarlijs, atkal pargulejam (yeah, two-night stand..) - kind of jauki, bet dispassionately. i don't know, maybe i could keep him as my lover. es tachu gribeju loveri, vai ne? nu luuk, this would be my opportunity. i don't know. yes, i guess i could. man skiet, vins ari ir vientuls un kind of miserable un desperate. tikai.. es juutos tik veca ar vinu. seriously. lai gan esam viena vecuma, es juutos vecaka, un man taa ir pilnigi nebijusi pieredze, kuraa laikam vel nejuutos isti komfortabli.

11:17pm: shobrid
man ta patiktos, ja man kads noskupstitu muguru. tieshi tur, kur saap, kur beidzas spranda un saakas lapstinas. man liekas, ka taas nervu saapes liela mera arii ir no taa - no glaastu trukuma. jaa, jaa, i know, hocus-pocus thinking etc. neesmu tik tereta, lai domatu, ka tas ir TIKAI no taa. of koors, man tur skolioze un droshvien ka nospiesti nervu gali. jaa, bet. man vispar kakls un plecu zona ir viserogenaka zona, tikai nekad nav bijusi izdeviba to nevienam pastastit. sava laika meginaju T., bet vins laikam ta isti neuztvera. kaut ko tur vienreiz nobuchoja un meta mieru, which doesn't count really. redz, taa jau ir, ja cilveku nemiil, nav taas pilnigi passaprotamas velmes dariit visu, izzinat visu un likt justies laimigam. bet ko nu par to.
labaa roka, labaa roka - smeldz un deg. blag, bet pie doka ta isti nav iekariena iet, for various embarrassing reasons. kad shim zvaniju, bija pagiras, plus neko no taa visa, ko vins man lika dzert, nedzeeru. ta vieta akal seezhu un dzeru stipro. kaut kaa tach tie vakari janobeidz, nu. es ceru, ka vins man nepisiis smadzenes. es ceru, ka vins mani vienkarsi pisiis. ups.

8:15pm: kaut kas ir jasak darit ar sho kermeni. pietiek seerot. nebija iisti labi pamest visu novarta, i know, bet es vienkarshi nespeju savadak. es tiesham meginaju paris reizes atgriezties pie seno laiku aktivitates, bet, ja prats atsakas sekot lidzi un gribas nav, vienkarshi nav, tad mana gadijuma tas vienkarshi nebija iespejams. tik visaptverosha un pie zemes spiedosha bezjedzibas sajuuta, ka taa izradijas stipraka. neteikshu, ka jeega ir atradusies. nav. tikai elementars izdzivoshanas instinkts arvien uzstajigak chukst ausii, ka beidzamais laiks celties un meginat atkal iet uz priekshu. kur? da hrenviņzin. bet augsha jacelas, citadi nosals pavisam.

8:13pm: man liekas, ka visas filmas lielakoties ir par vienu un to pashu: virieshiem un skaistam sievietem, skaistam sievietem un virieshiem. laikam tapec taas tik biezhi kaitina, jo nespeju identificeties un lidz ar to atrast kadu sakeres punktu, kas radiitu patiesu lidzpardzivojumu.

5:41pm: “When you’re a teenager and in your early twenties it seems desperately eternal and excruciatingly painful. Whereas as you grow older you realise that most things are excruciatingly painful and that is the human condition. Most of us continue to survive because we’re convinced that somewhere along the line, with grit and determination and perseverance, we will end up in some magical union with somebody. It’s a fallacy, of course, but it’s a form of religion. You have to believe. There is a light that never goes out and it’s called hope.”

— Morrissey

11:08pm: nu jaa. i guess that's what they call a relapse. i just had a relapse, babe. GOD, it feels unreal. WHY did i send you that text? well, but what's done is done. i am not even sure what i miss exactly YOU. i think it's much more to do with a particular FEELING. isn't it usually so, hm?

10:37pm: i am sorry. i did send you this text tonight. no response. strange. yes, well... don't know really. maybe you've changed your number, god knows, it's what, two years or something.. yes, well, i guess i just have to let it be.

11:34pm: man jaatvainojas, bet es nezinu, kaa lai tev palidzu. es zinu, ka butu varejusi pacensties un kaut vai pa/piedomat vairak, tachu es tevi nemiilu. ja vien es tevi miletu - es butu laimigaka sieviete pasaule. ja vien es fiziski speetu tevi pienemt. bet nu jau 7 gadus kaa nevaru so it's unlikely to change, no matter how desperate or lonely i may be. i guess it's one of the saddest things - that i actually find you repulsive. in many, so many ways we are soulmates, we understand each other better than anyone really. it's wonder, it's marvellous - honestly. but it's such a shame that we just don't work sexually. not at all. maybe it's because he got there before you. i don't know. i will never know.
i wish you well. i think i know why you are drinking. and i don't how and if at all i can help you.

3:56pm: bļaģ.