| Klasikas seansi |
[Jan. 18th, 2013|08:17 pm] |
Šo es klausījos jau pagājušonedēļ, bet nevarēju saņemties parakņāties pleijerī precīzo nosaukumu lai varētu par to uzrakstīt.
Parcik konvertēju no .flac(paldies klasikas pirāti-gurmān-snobi) un aizmirsu uzlikt lai tagus mp3 saraksta, tad ņemtne no failu nosaukumiem pēc tam meklēt internetos kas precīzi tas bija, ko klausījos. Bet tagad ir piektdienas vakars, un es esmu saņēmies beidzot uzrakstīt.(es zinu, ka kādam šobrīd galvā ieskanas viena čipša un dullā dziesma, o hai!)
Tātad...
Komponists : Debussy
Izpilda : Academy of St. Martin in the Fields
Diriģents : Neville Marriner
Serenade for Strings in E major, Op. 22
- I. Moderato
- II. Tempo di valse
- III. Scherzo: Vivace
- IV. Larghetto
- V. Finale: Allegro vivace
Ak, ak stīgu instrumenti. Šis ļoti skaists un pacilājošs. Liekas kas tīrs un gaišs caur ausīm līst sirdī. Diezgan arī enerģisks skaņdarbs. Katrā ziņā motivējošs, šo es klausīšos vel un iekļaušu favoritēs. Viss pēc kanoniem, aizmirsti ka skan ausīs, mūzika aptver ārpusi un iekšpusi, viss saplūst vienā harmōnijā.
Serenade for Wind in D minor
- I. Moderato, quasi marcia
- II. Minuetto: Tempo di minuetto
- III. Andante con moto
- IV. Finale: Allegro molto
Pat neskatoties uz pūšamajiem instrumentiem, patika. Tads viegli romantisks, nu kur var nolikt kāda stāsta tēlu kanālmalā, kurš aizdomājies par dzīvi. Nedaudz melanholiski, bet tomēr ne bēdīgi. --- Tagad nedaudz par citu tēmu - man arvien vairāk liekas, ka Vāgners patīk apspiestiem izvirtuļiem...
Tristan & Isolde marks a transition away from using harmony functionally, subordinate to melody, to something more important, where the sound of the harmonies themselves is becoming more important. You can pretty much understand the concept right away in the first few bars, with the famous Tristan Chord and its resolution. Wagner's move away from traditional functional harmony serves a dramatic purpose in this opera, delaying a proper resolution and cadence, and building the sexual tension steadily throughout the entire 5-hour duration, until they are finally resolved in Isolde's Liebestod (starts at about :45) which must be just about the most intense orgasm ever put into music.
Bet nu gan jau es drīz saņemšos paklausīties to ekzaltēti episki grandiōzo Vāgneru. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 18th, 2013|04:52 pm] |
Erik Satie - 42 Vexations (1893) performed by Stephane Ginsburgh
Vexations is a strange piece, of uncertain provenance and meaning. It's a simple, four-part theme for piano, with an inscription implying (though never stating explicitly) that the theme is to be performed 840 times in succession. Other instructions relating to tempo and the use of the bass are oblique, and up to the individual interpreter. Satie never published, performed, or discussed it in his lifetime; it was only brought to public attention in 1949, when John Cage published a facsimile version.
Ļoti tehniski patīkams un tīrs gabals, kaut repetetīvs, liekas autors sēdējis ar vienu roku atspiedis galvu un ar otru slinki spaidijis taustiņus. Strādāt pie šī es nevarētu, jo pārāk daudz klusuma starp notīm.
Sākumā jāpierod tik pie tā ka kautkas skan ne tā. Klausoties domāju - bāc nevar būt ka tik daudz pusnošu spēlē. Atnākot uz darbu, apskatijos internetos notis - izrādās toč tur čum un mudž no pusnotīm. Man nepatīk pusnotis...bet arī gribas klausīties vēl. Viņas ir kautkādas weird un savā ziņā neērtas manai ausij(itsevišķi akordi, kas satur pusnotis), bet prātam interesantas - prasa vēl. Toties forši, ka ear-training notiek pats no sevis, vismaz līdz noteiktam līmenim noteikti. Lai kautkur ietu vai meditatīvi šiverētos pa mājām ļoti atbilstoša mūzika. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 15th, 2013|08:42 pm] |
Tātad par to Debussy lameri...
TITLE "Claude Debussy - La Mer: I.De laube a midi sur la mer"
PERFORMER "Orchestre National de France - Evgeni Svetlanov"
TITLE "Claude Debussy - La Mer: II.Jeux de vagues - Allegro"
PERFORMER "Orchestre National de France - Evgeni Svetlanov"
TITLE "Claude Debussy - La Mer: III.Dialogue du vent et de la mer - Anime et tumultueux"
PERFORMER "Orchestre National de France - Evgeni Svetlanov"
Nu galīgi tā jūra nav tāda jūra, kādu jūru, jūra man liek iztēloties. Šitā ir kautkāda debila. No multenes par septiņiem bogatiŗiem. Vai nu cik tur viņi bija. Ar vilnīšiem kas rotājas un spīguļo un baltas putas met, bez spēka un jaudas. Tik vien spēj, kā putas mest un visādu drazu izskalot krastā. Neko tas Debussy nesaprot no proper jūŗām. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 11th, 2013|02:22 pm] |
"I am a moment illuminating eternity....I am affirmation...I am ecstasy."
Šorīt pa ceļam uz darbu nolēmu noklausīties Skrjābina Le Poème de l'extase op. 54
Jāpiekrīt Henrija Millera izteikumam, ka "It was like a bath of ice, cocaine and rainbows.". Kaut gabals sākas mierīgi, līgani un melodiski, tas lēnām pāriet orķestrālā orģijā ar grandiozitātes pieskaņu. Man žēl ir šķīvinieku. Stulbi ir 17 minūtes stāvēt un gaidīt brīdi, kad beidzot tev būs jāsāk klopēt šķivji. Var tak izmantot robotu ar sekvenceri.
Tomēr man kamernieki un soļņiki labāk patīk par orķestrāliem gabaliem. Orķestri bieži skaņ-wise get out of control un sāk izklausīties kautkā psihopātiski.
Ā nu jā un izpildīja šo francijas nacionālais orķestris, Jevgēnija Svetlanova vadībā.
Nākamais listē ir Debussy lameris, arī šī komplekta atskaņojumā.
"Никогда ещё, наверное, "Море" Дебюсси не звучало так ярко и образно, как в исполнении Евгения Светланова. Даже у таких специалистов по французской музыке, как Мюнш или Маркевич, я слышу при всех их сильных сторонах оркестр - а у Светланова само море."
Nu dzirdēsim, dzirdēsim.../skeptisks skatiens caur skeptiskām ausīm/ |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 9th, 2013|02:15 pm] |
Felix Mendelssohn Bartholdy - Octet for 4 Violins, 2 Violas, and 2 Violoncellos in E-flat major, Op. 20
1 Allegro moderato , ma con fuoco 13.05
2 Andante 6.36
3 Scherzo. Allegro Leggierissimo 4.55
4 Presto 5.33
Niels Wilhelm Gade Octet for 4 Violins, 2 Violas, and 2 Violoncellos in F major, Op. 17
5 Allegro momlto e con fuoco 9.23
6 Andantino quasi Allegretto 6.23
7 Scherzo. Allegro moderato e tranquillo 8.59
8 Finale. Allegro moderato vivace
Izpilda : (L'Archibudelli & Smithsonian kamermūziķi)
Vera Beths - Violin 1
Jody Gatwood - Violin 2
Lisa Rautenberg - Violin 3
Gjis Beths - Violin 4
Steven Dann - Violla 1
David Cerutti - Violla 2
Anner Bylsma - Violoncello 1 (Gade)/Violoncello 2 (Mendelssohn)
Kenneth Slowik - Violoncello 2 (Gade)/Violoncello 1 (Mendelssohn)
Lūk. Lūk šāda vijoļu/violu mūzika liek man pilnīgi bez iemesla asarām sprāgt ārā(un tā nav metafora, this shit's 4 real yo). Mendelsona oktets ir brīnišķigs. Brīžos kad liekas, ka tūliņ būs skaņdarba atslābuma punkts, tas tevi ciešāk satver un rauj tālāk debsīs. Bet tas viss notiek tik maigi un viegli. Liekas tu esi mazu kaķēnu vēderiņu ieskauts un ausī maigi runā mīļotā sieviete tikai tās lietas, kuras tu vienmēr esi vēlējies dzirdēt.
Gade oktets ir lēnāks, taču ar vairāk kāpumiem un kritumiem. Un paredzamāks. Šis tik ļoti neaizrāva, bet tik un tā brīnišķigi lielisks.
-
Ejot cauri instrumentālajai klasikai, arvien vairāk sakrīt vietās lietas un jēdzieni par moderno mūziku. Arvien vairāk liekas, ka modernā 'estrādes' mūzika ir šlāgeris, jo instrumentālajā klasikā fokuss ir uz skaņas formu, struktūru un faktūru, nevis uz stāstu. Tapēc man liekas, ka mūsdienu eksperimentālā un trokšņu mūzika ir idejiski tuvāka klasiskajai, nekā viss pārējais(nu izņemot moderno klasisko, kas by default ir tiešs pēctecis klasiskajai klasikai).
Instrumentālajā mūsdienu estrādes mūzikā arī nav gluži fokuss uz stāstu, bet tā fascinēšanās ar pašu skaņu kā formu nav tik izteikta - tomēr cauri spīd kas personisks un stāstveidīgs. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 7th, 2013|10:14 pm] |
Šīs dienas rīta seansā noklausijos :
KRZYSZTOF PENDERECKI
Threnody for the Victims of Hiroshima (1960)
Nu, biju gaidijis vairāk un spēcīgāk. Tēma tak smaga un spēcīga. Bet nu tāds nedaudz šizofrēnisks un maigs skaņdarbs.
NANCY VAN DE VATE
Concerto No.1 for violin and Orchestra 1 (1986)
Concerto No.1 for violin and Orchestra 2 (1986)
Concerto No.1 for violin and Orchestra 3 (1986)
Chernobyl (1987)
Izpilda : Polish Radio & TV Symphony Orchestra of Krakow
Šis arī diezgan šizofrēnisks un nedaudz neirotisks. Pendereckis patika labāk, jo bija plūdīgāks un ne tik saraustīts. |
|
|
| Klasikas seansi |
[Jan. 7th, 2013|01:42 am] |
| [ | Current Mood |
| |  numb | ] |
Brīvdienās noklausijos nedaudz klasikas.
Henryk Wieniawski : The Two Violin Concertos
Violin Concerto No.1 in F Sharp Minor, Op.14
1. I. Allegro moderato
2. II. Preghiera (larghetto)
3. III. Rondo (allegro giocoso)
Violin Concerto No.2 in D minor, Op.22
4. I. Allegro moderato
5. II. Romance (andante non troppo)
6. III. Allegro con fuoco - Allegro moderato (a la Zingara)
Izpilda : Itzhak Perlman, violin
London Philharmonic Orchestra
Diriģents : Seiji Ozawa
Šis man patika, smuks tāds, mierīgs un neuzbāzīgs. Tāda tīra un gaiša mūzika. Iedvesmo uz pozitīvu darbību.
Atšķirībā no nākamā....
Stravinsky - The Rite of Spring , Card Game , Concerto in D Major
Izpilda : BRT Philharmonic Orchestra
Nu kamõn. Šitādu neirotisku/histērisku huiņu es sagaidītu tikai no PSRS laika multfilmu skaņu celiņa.
Bet man jau bija aizdomas ka šis būs drausmīgs mēsls. Nosaukums The rite of the spring jau pasaka priekšā.
( Lasītājiem ar maigu un spilgtu uztveri, vai tiem kuri negrib lasīt baisu sūdu, nocenzorēju. Click to fuck your mind in a bad way. )
Lūk tāda utter huiņa ir šis skaņdarbs. Won't listen again, do not recommend.
The Romantic Piano Concerto, Vol. 52 – Goetz & Wieniawski
Hamish Milne (piano), BBC Scottish Symphony Orchestra, Michal Dworzynski (conductor)
Kontrastam, šis bija smuks un baudāms. Paredzams, kā jau klišejiska klasika, bet tomēr laba fona mūzika.
Franz Joseph Haydn
Symphony No.104 D-Dur “London”
9. Adagio – Allegro 9:16
10. Andante 8:06
11. Menuetto e Trio: Allegro 4:40
12. Finale: Spirito 6:53
Izpilda : Orchestra of the 18th Century on authentic instruments
Frans Bruggen – direction
Will listen again. Many times. Bet man jau vispār vājība uz romantisku un juteklisku vijoļu mūziku.
(Vispār, par vijolēm ir atsevišķa tēma)
PS. Tik nepadomājiet, ka es pretendēju uz Viedokli, ja. Es šos pierakstus veicu, lai pats vēlāk varētu izsekot savam ceļojumam klasiskās mūzikas lauciņā. Un ja paveicas, kāds lasītājs var mani kā ievirzīt, ieteikt vai palīdzēt šo tēmu explorēt. |
|
|
| Klasikas seansi : Chopin |
[Jan. 4th, 2013|06:04 pm] |
Nolēmu paklausīties klasisko mūziku. Sāku ar Šopēnu.
Baigā popsa tomēr. Tā jau ļoti smuki tas Chopins raksta, bet ilgāk par trīsdesmit minūtēm bez pauzes paklausīties nevar, apnīk. Tēmas bieži atkārtojas un vienmēr var paredzēt kāds nošu birums sekos nākamajā segmentā.
Summary : Ļoti skaista, tīra un garlaicīga mūzika klavierēm.
Playlist :
Chopin - Nocturnes (Ivana Moraveca izpildījumā)
Nocturne No.1 in b-moll, Op.9 No.1
Nocturne No.2 in Es-dur, Op.9 No.2
Nocturne No.3 in H-dur, Op.9 No.3
Nocturne No.4 in F-dur, Op.15 No.1
Nocturne No.5 in Fis-dur, Op.15 No.2
Nocturne No.6 in g-moll, Op.15 No.3
Nocturne No.7 in cis-moll, Op.27 No.1
Nocturne No.8 in Des-dur, Op.27 No.2
Nocturne No.9 in H-dur, Op.32 No.1
Nocturne No.10 in As-dur, Op.32 No.2
Nocturne No.11 in g-moll, Op.37 No.1
Nocturne No.12 in G-dur, Op.37 No.2
Nocturne No.13 in c-moll, Op.48 No.1
Nocturne No.14 in fis-moll, Op.48 No.2
Nocturne No.15 in f-moll, Op.55 No.1
Nocturne No.16 in Es-dur, Op.55 No.2
Nocturne No.17 in H-dur, Op.62 No.1
Nocturne No.18 in E-dur, Op.62 No.2
Nocturne No.19 in e-moll, Op.72 No.1 |
|
|
| |
[Nov. 3rd, 2012|08:57 pm] |
| [ | Current Music |
| | Edirol UA-25 defekta sīkoņa | ] |
This Is Your Brain on Music: The Science of a Human Obsession (pdf)
Think of a song that resonates deep down in your being. Now imagine sitting down with someone who was there when the song was recorded and can tell you how that series of sounds was committed to tape, and who can also explain why that particular combination of rhythms, timbres and pitches has lodged in your memory, making your pulse race and your heart swell every time you hear it. Remarkably, Levitin does all this and more, interrogating the basic nature of hearing and of music making (this is likely the only book whose jacket sports blurbs from both Oliver Sacks and Stevie Wonder), without losing an affectionate appreciation for the songs he's reducing to neural impulses. Levitin is the ideal guide to this material: he enjoyed a successful career as a rock musician and studio producer before turning to cognitive neuroscience, earning a Ph.D. and becoming a top researcher into how our brains interpret music. Though the book starts off a little dryly (the first chapter is a crash course in music theory), Levitin's snappy prose and relaxed style quickly win one over and will leave readers thinking about the contents of their iPods in an entirely new way. |
|
|
| |
[Oct. 25th, 2012|09:55 pm] |
Galvā tik daudz kas skan, bet nav laika to pierakstīt skaņās.
Gribētos no rīta lēni piecelties, ieslēgt kompi, midi kontrolierus, pedāļus, uztaisīt kafiju un slinki sēžot grozīt kloķus, meklējot pareizo skaņu, kamēr ārā lēni krīt biezs, pūkains sniegs. |
|
|
| Anatomically distinct dopamine release |
[Oct. 23rd, 2012|10:40 pm] |
Ja nu kādam pēkšņi ir piekļuve maksas Nature rakstiem, tad varbūt var izkasīt šo te ārā:
Music, an abstract stimulus, can arouse feelings of euphoria and craving, similar to tangible rewards that involve the striatal dopaminergic system. Using the neurochemical specificity of [11C]raclopride positron emission tomography scanning, combined with psychophysiological measures of autonomic nervous system activity, we found endogenous dopamine release in the striatum at peak emotional arousal during music listening. To examine the time course of dopamine release, we used functional magnetic resonance imaging with the same stimuli and listeners, and found a functional dissociation: the caudate was more involved during the anticipation and the nucleus accumbens was more involved during the experience of peak emotional responses to music. These results indicate that intense pleasure in response to music can lead to dopamine release in the striatal system. Notably, the anticipation of an abstract reward can result in dopamine release in an anatomical pathway distinct from that associated with the peak pleasure itself.
http://www.nature.com/neuro/journal/v14/n2/full/nn.2726.html |
|
|
| |
[Oct. 18th, 2012|02:24 pm] |
| [ | Current Music |
| | Manta - Nāve jūras malā | ] |
Grupa Manta - estrāde piedzīvojušiem jauniešiem. |
|
|