| Klasikas seansi |
Jan. 7th, 2013|01:42 am |
Brīvdienās noklausijos nedaudz klasikas.
Henryk Wieniawski : The Two Violin Concertos
Violin Concerto No.1 in F Sharp Minor, Op.14
1. I. Allegro moderato
2. II. Preghiera (larghetto)
3. III. Rondo (allegro giocoso)
Violin Concerto No.2 in D minor, Op.22
4. I. Allegro moderato
5. II. Romance (andante non troppo)
6. III. Allegro con fuoco - Allegro moderato (a la Zingara)
Izpilda : Itzhak Perlman, violin
London Philharmonic Orchestra
Diriģents : Seiji Ozawa
Šis man patika, smuks tāds, mierīgs un neuzbāzīgs. Tāda tīra un gaiša mūzika. Iedvesmo uz pozitīvu darbību.
Atšķirībā no nākamā....
Stravinsky - The Rite of Spring , Card Game , Concerto in D Major
Izpilda : BRT Philharmonic Orchestra
Nu kamõn. Šitādu neirotisku/histērisku huiņu es sagaidītu tikai no PSRS laika multfilmu skaņu celiņa.
Bet man jau bija aizdomas ka šis būs drausmīgs mēsls. Nosaukums The rite of the spring jau pasaka priekšā.
Šī mūzika man uzzīmē spēcīgas psihadēliskas vielas aprijušos Bembiju, kam nupat mednieki nošāvuši māti. Tas skrien cauri mežam, bēg no medniekiem. Un visi koki tam liekas kā češīras longkaķi, kuri cenšas to saplosīt gabalos, itkā tas būtu pēdējais metamfetamīna grams, liela narkomānu pūļa vidū. Līdz vienā brīdi pašķiras debesis un no tām parādās Dieva kreisā roka, kas satver briedēnu(vispār Bembijs bij briedis vai alnis?) zem torsa un piespiež to sev pie krūtīm, ar labo roku maigi satverot tā kaklu...ieskatās tam acīs un saka: "Nebīsties, es tevi vedīšu laimībā.". Un šajā brīdī Dievs tam norauj galvu, aizmesdams to češīras longkaķu saplosīšanai. Češīras longkaķi, tiklīdz baudījuši Bembija miesu, pārvēršas par sniegpulkstenīšiem ar čūsku galvām ziedu vietā, kuras dzied enģeļu balsīs. Dievs smejas Vāgnerisku tūbu pavadībā. Pār debess jumu pārlaižas simtiem valkīrju varavīksnes poniju mugurās, ar saviem zobeniem šķeldamas pavasarīgos mākoņus, no kuriem birst asiņains Fibonacci konfetti un debesīs zīmējas fraktāliskas, fantastiskas sejas. Bembijs pamostas meža pļaviņas vidū. Maigs pavasara vējš atpūš līdz nāsij mednieka paģiru rīta smārdu. BOOM. Bembija sāna pavilnu piesūcina kas silts. Mazais briedēnalnēns mēģina rausties kājās, bet tās neklausa. Viss satumst. Uz benķīša teiktās pļaviņas malā, romancē prātu aptumšojuši mīlnieki bučojas. ZE FUCKING BLOODY END. Un tas viss Disneja animācijā.
Lūk tāda utter huiņa ir šis skaņdarbs. Won't listen again, do not recommend.
The Romantic Piano Concerto, Vol. 52 – Goetz & Wieniawski
Hamish Milne (piano), BBC Scottish Symphony Orchestra, Michal Dworzynski (conductor)
Kontrastam, šis bija smuks un baudāms. Paredzams, kā jau klišejiska klasika, bet tomēr laba fona mūzika.
Franz Joseph Haydn
Symphony No.104 D-Dur “London”
9. Adagio – Allegro 9:16
10. Andante 8:06
11. Menuetto e Trio: Allegro 4:40
12. Finale: Spirito 6:53
Izpilda : Orchestra of the 18th Century on authentic instruments
Frans Bruggen – direction
Will listen again. Many times. Bet man jau vispār vājība uz romantisku un juteklisku vijoļu mūziku.
(Vispār, par vijolēm ir atsevišķa tēma)
PS. Tik nepadomājiet, ka es pretendēju uz Viedokli, ja. Es šos pierakstus veicu, lai pats vēlāk varētu izsekot savam ceļojumam klasiskās mūzikas lauciņā. Un ja paveicas, kāds lasītājs var mani kā ievirzīt, ieteikt vai palīdzēt šo tēmu explorēt. |
|