Reiz bij laiks, kad viens kicekiņš strādāja naktsmaiņā iestādē, kas nodarbojas ar izlietotu cilvēkveidīgo nesējķermeņu glabāšanu un pārstrādi/reducēšanu uz oglekļa un citu vienkāršo vielu/sāļu sajaukumu pulveri. Darbs vienkāršs -

1. sēdēt un gaidīt, kad kāds tuvāko ~400km rādiusā nomirs, un pieņemt zvanu ko nodot tālāk transportētājiem.
2. sargāt, lai esošie klienti neietu ielās bujānīt.

Otrais punkts bija diezgan vienkāršs, lielākā daļa klientu bija diezgan miruši. Tas pirmais punkts ir par grūtajām sarunām. Tas ir aptuveni tā - guli tu mierīgi savā kambarī, apkārt nāves klusums, ko ik pa laikam izjauc tikai morga ledusskapju kompresoru sēkšana un releja tikšķis, kad tie ieslēdzas. Pie galvas zvana telefons, tas var būt vienos naktī, divos, četros, jebkurā laikā. Nāvītei nav darba laika ierobežojums un brīvdienu. Paveicas, ja zvana par veciem veciem pensionāriem, ar kuru aiziešanu visi jau sen apraduši un samierinājušies, pirms tie vispār vel bij līdz galam šķīrējupes otrā krastā izkāpuši.

Labdien, uzglabāšanas un pārstrādes iestāde...aha..aha..adrese?...telefons?..aha...labi..stundas laikā transports būs klāt...sagatavojiet papīrus, ko mediķi jums iedeva par nāves faktu...aha..uzredzēšanos. Dažreiz tik jāpastāsta viss birokrātiskais papīru process un cenas par dažādiem pakalpojumiem un ceremonijām. Kad transports atved klientu jāpalīdz uznest pāris pakapienus līdz riteņgultai. Smagākos nes ar nestuvēm, vieglos var tāpat, aiz maisa. Zārkus ved parasti tikai no laukiem(vai pa dienu, kad ir dienas dežuranti), kur visu vietējie izvadīšanas rituālu kantori jau sagatavo.

Īsāk sakot šitā fiziskās realitātes daļa ir figņa, pēc pāris nedēļam nav problēmu pārorganizēt starp atvilktnēm korpusus, ja atved kādu pasmagāku, kuru nevarēs nekādīgi iecelt augšējā tukšajā ailē. Tikai jāņem vērā, ka vairs neaktīviem muskuļiem ir savādāka kinētika nekā dzīviem. Tas galīgi nav tā kā guļošu kautkur pārvelt vai pārstumt.

Tā īstā lieta ir kad zvana par pāragri aizgājušajiem. Klientu radi raud klausulē, bieži vien kliedz uz tevi(jo protams tu arī esi pie visa vainīgs), ir šokā un nespēj neko procesēt..diezgan plašs emociju spektrs novērojams. Nav visai patīkami, bet var jau viņus saprast. Neko nepārmetu. Ir bijis tikai viens zvans, kas ir iecirtis līdz mielēm.

Guļ susuriņš saldā morga miedziņā - zvans - mostos, saku savu galvā iepriekš ierakstīto uzrunu. Otrā galā sausa bezintonācijas balss, liekas kāds nohipnotizēts vai ļoti maz ar realitāti saistīts indivīds. Es no slimnīcas zvanu...gribēju zināt kā tur tā procedūra..kas tālāk jādara... - ja ārsts ir iedevis lapiņu par nāves iestāšanos, tad varu nosūtīt transportu pakaļ....halo?... - jā, es saprotu, nē ārsts vel neko nav iedevis...es īsti nezinu ko darīt.... - (ilgs klusums, bet dzirdu ka otrā galā vel kāds ir, gaidu intuitīvi atbilstošu momentu, kad pamudināt runāt) - ...man te sieva dzemdēja..- (jūtu kā pakausim sāk pamazām velties virsū skrūvspīles) - ...pirms divām dienām.. dēls tomēr nomira... - (šinī brīdī migom izskrēja cauri domas kā tu 9 mēnešus gaidi, un pat ja ir zināms ka var būt problēmas, ceri ka tomēr viss būs ok, un tad beigās tomēr visi pielūgtie un nepielūgtie pasauļu dievi tev dankš ar pasaulīgās netaisnības veseri) - ...es noskaidrošu un tad velreiz piezvanīšu. Diskonekts.

Es gāju turpināt gulēt, kaut vīra balss tembrs un kopējā sarunas ritmika, caur ausīm galvā bija ielējusi pamatīgi smeldzošu zaņķi, tā lēnām uzsūcoties dziļāk ķermenī veido līmes 'Moments' un dzeloņdrāšu kamolu, kas mēdz iesprūst starp ādamābolu un sirdi. To, kuru ķermenis grib izdabūt ārā un neviļus sāk sūtīt autorefleksos signālus un tu imagināri sāc atgādināt pūku kamolu atvemjošu kaķi. Gribas attīrīties.

Kad bija pilnmēness pārsvarā zvanija pārcēlāju gaidošie pensionāri. Var jau protams tam pieiet sausi un distancēti, auksti atcirst klausulē klienta pārstrādes birokrātiski-tehnisko kārtību un atreferēt pie sienas virs telefona aparāta piesprausto sašvīkāto cenu lapu. Manuprāt labāk uzklausīt un ļaut zvanītājam izlādēt to emociju sūrsku. Tā jau sāpju un negāciju šai pasaulē pietiek. Needs to be discharged. Ar laiku tu uztrenējies pamosties no jebkāda miega un sagatavoties īmō triecienam sekundes laikā, tiklīdz atskan drrannn drannn, tu pretīgais stacionārā telefona zvans.

Vel darbs tur vel vairāk apstiprināja manī pārliecību, ka mēs visi esam vienādi un neviens nav īpašāks. Es jau pirms tam uzskatiju, ka vienalga tu vai pāvests vai karalis vai rockstārs, kam uzgalda paša diktēts memuārs, vienalga tu vai sasniedzis ko, beigās tik un tā gulēsi gaitenī, riteņotā gultiņā. Un tev apkārt slaucīs grīdu bubinoša apkopēja "atkal tie sanitāri te salikuši visādus un maisas pa kājām".