how do u know when u are loved?

love is a very safe space

Ap šo datumu mēs ar klasi aizbraucām uz Beberbeķiem nodžumīt. Bija +28. Kaut kāds 91. gads, šķiet.

Karstumizturīgais silikons ir pilnīga maģija. Visas šitās mīkstās cepamformas. Man ir arī silikona paklājiņš, uz kura likt karsto pannu. Tas vēl joprojām raisa dīvainas sajūtas, prāts zīmē bildi, kur tas plastmasīgā paskata paklājiņš smirdīgi kūpēdams apčokurojas ap pannas perimetru.
Šādu disonansi man vēl izraisīja pannas skrāpēšana ar metāla lāpstiņu, kad pārgāju uz čuguna pannu.

Kopš seriki ir izrādījies veiksmes stāsts, tajos diezgan bieži parādās aktrises, kuras bija jaunas un ļoti slavenas deviņdesmitajos.
Kaut kad redzēju drāmu ar Nikolu Kidmenu, uj universums, biju nemierīga vairākas dienas, nubļa kā var viena sieviete ŠItā izskatīties. Nejau, ka man būtu žēl, bet auč, Nikola, kur tu to latiņu esi uzbīdījusi priekš parastiem mirstīgajiem.
Tad interneta ārēs uzbridu (godīgi, nemeklēju, pavisam nejauši) foto "no dzīves", viss normāli, normāla sieviete. Es nez, ko tie mākslinieki ar viņas seju izveic priekš kamerām, Džūlija Lamberte kvēlotu skaudībā.

If hell is hot, is heaven cold?
If pain is bad, is pleasure good?
If truth is real, is lying fake?
If I don't sleep, am I awake?

No pēdējos mēnešos izlasītā prasās izcelt trīs grāmatas, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu:

Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".

Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".

Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".

Seriously, how do people afford food?

Nogurdinātības Valsts aģentūra

"Padomju džinsu" pirmā sērija ir tik vājš, samocīts un neveikls kino, ka nekas mani nepiespiedīs noskatīties kaut ko tālāk.