Having kids is weird.. you kind of bring human souls into the world and maintain legacy of mankind, yet you constantly feel like guilty shit, you're covered in shit and people treat you like shit.

Anyways es ceru ka shogad man izdosies atrast jaunu darbu kaa divu beernu mammai kas nav straadaajusi vairaak kaa gadu, un kuras ieprieksheejaa buutiiba, smadzenes, un jebkaada speeja uz logosu ir anihileetas. Es ceru ka mums pietiks naudas eedienam. Es ceru ka mani beerni buus kaa mazi Tarkovskiji, kuriem nevajag mantas bet vieniigi bumbuleet starp miglainiem kokiem un kriptiskaam peljkjeem. Es ceru ka es izdziivoshu fiziski, neguljot un neruupeejoties par savu veseliibu.
Jo vispaar katra diena kur ir veseliiba un eediens un reekjini nomaksaati ir dzidra oaaze un paradiizes eleksiirs - paldies, tev Dievinj, mums tachu arvien ir deep understanding, so no words are required.

Nu tā – atradu pirmo vietu, kur piekasīties. A111 paskaidrojumā "Iespējams, aktieris Fabriss Lukini" vietā esmu diezgan drošs, ka būtu bijis jāraksta "Iespējams, režisors Lukīno Viskonti".

šorīt mēģināju saklausīt krustknābi un aizdomājos, ka koncepts "pilsēta cilvēkam" vēl nav nekas, es gribu pilsētu putniem ar liegumu trokšņot stratēģiskajās stundās. vēl es gribu, lai šī gada labi aizsāktā tradīcija - neviens īpaši tuvs nav miris - turpinātos vēl kādu laiku, vismaz kamēr aizdzīs visas pērnā gada sāpes. un jācer,
ka visi, kas uzmeta un pameta tos, ko reiz solīja sargāt un mīlēt, to ir izdarījuši un arī kādu brīdi liksies mierā - citādi tās sāpes neko īpaši neatšķiras no letālā fināla. un ja man pavisam pazustu mēra sajūta, es gribētu vieglu un mierīgu un mīlošu turpmāko laiku (tādu kā vakardienas gada labāko pasākumu), pilnu ar putniem, priecīgiem tuvajiem un tālajiem, un pavisam veselu un laimīgu to, kas te tagad piespiedies guļ blakus (un viņa labāko ♡draugu).
sev novēlu izbaudīt arī tos darbus, kas nepadodas, jo cik var ciest (tas gan padodas)

Man sanāca tāda nesmuka nolaidība pret savu velosipēdu, tam atkārtoti nokrita ķēde, un tas tādā stāvoklī nostāvēja vairāk nekā mēnesi pieslēgts lietū. Nolēmu ienest blakus esošajā darbnīcā, ceļā uz darīšanām tur iegāju noskaidrot, vai būs iespējams atdot uz apkopi un ķēdes nomaiņu, cik tas būtu, man teica, ka jā un izklausījās saprātīgi. Es nodomāju, darīšu to tūliņ pat. Izgāju ārā, sāku slēgt vaļā, bet saslēga slēdzene lietū bija kļuvusi neatslēdzama. Iegāju atpakaļ un prasīju, vai viņiem ir WD-40, servisa darbinieks teica, ka neesot, un es nospriedu, ka tas arī viss, tagad nav laika iet dzīvoklī meklēt, devos tālāk, lai ienāktu citu dienu. Citas dienas gāja, bet šķita, ka serviss slēgts, un pati visu laiku vilcinājos ar WD40 un to, ka varētu pamēģināt atslēgt, jo tad, ja saslēga atslēga ieķeras slēdzenē, bet neslēdzas vaļā, nu tad cauri. Aizvakar gāju uz veikalu, un riteņa saslēga turētājā ieraudzīju lapiņu. Domāju, nez, kas nu tas, reklāma, draudu vētule. Izrādījās zīmēte no servisa darbinieka, ka slēdzene sapūsta ar speciālu eļļu. Vakar redzēju, ka vieta vaļā, pamēģināju atslēgt – viss izdevās lieliski. Ienesu slapjo riteni servisā, un tur atklājās, lūk, kas. Tajā brīdī, kad darbinieks bija teicis, ka WD40 viņiem neesot, viņš bija griezies pret plauktu, lai demonstrētu man to, kādas viņiem ir speciālas un profesionālas veloeļļas. Un tad izbrīnījies, kur es esmu pazudusi. Vēl pusstundu skatījies pie loga. Nākamajā darba dienā tad nolēmis, ka iepūtīs eļļu, atstās zīmīti cerībā, ka tā kaut kas virzīsies un riteņa ciešanas, pilot lietū asiņainu ķēdes rūsu, drīzāk tiks izbeigtas.