akmens pļavas, ziemeļu vēji, majestātiskie kalni..

lēnām tuvojas pavasaris. vēroju kalnus, kas ietinušies miglā un baudu sarkanvīnu. polārā diena ir maģiska. vēlētos tajā pazust un nekad netikt atrasta.

himēras, kas ieķērusies manos plecos, vairs nav. es svinu dzīvi.

skaistākā ziemeļblāzma, ko esmu redzējusi. neskaitāmu krāsu un gaismas strēļu deja zvaigžņotajās ziemeļu debesīs. maģiski.

es pēc 2 nedēļām būšu latvijā (nu gandrīz vai asaras acīs). gribu jūs satikt un parunāt latviski.

vakar pie mums caur couchsurfing palikusī amerikas ebrejiete (kuras senču lielākā daļa tika iznīcināta holokaustā) centās ieskaidrot, ka vislielāko daļu ebreju nogalināja poļi... jo polijā taču ir aušvice.

Manās delnās bija ieķērušies milzīgi maitas putni. Nekad mūžā nebiju redzējusi kā tie izskatās, bet es zināju – tie ir viņi. Četri maitas putni, katrs kā stihija. Iegrābušies ar asajiem nagiem manā sausajā miesā. Es vēlējos aizdzīt tos prom un aizklejot prom pa pasaules takām, bet... Es biju šeit, starp tumšajiem vārtiem, sašķeltajiem prātiem un zudušajām sajūtām.

Melnīgsnējās formas un silueti slīdēja man apkārt, lūdzot palīdzību. Bet es nemaz negrasījos krist zemē un laizīt viņu iekaisušos labirintus... Lai viņi paši nobeidzas savā mirstības svaigumā.

Es apgūlos zemē. Putni bija aizlaidušies. Drīz es sašķelšos kā neauglīga zeme un sajūtu atvasaras kareivji manu miesu izmetīs klusajā bezgalības tunelī. </i>

Jaunie Tromso tūrisma katalogi no ārpuses bija iesieti baltā papīrā.
Atplēšu vaļā un tur ietinamā papīra iekšpusē uz katras lapas dzejoļi... latviešu valodā. Desmitiem
iesietu paciņu un visām apkārt latviešu dzeja. Biju pārsteigta un neizpratnē, bet nebija laika ne
jautāt, ne lasīt...varbūt katalogi iespiesti Latvijā, bet par to neliecināja nekāda informācija..
Ātrumā neizlasot nevienu dzejoli izplēsu kādu no lapas un iebāzu kabatā, kamēr nav izmesti laukā.
Un tur:

"pārāk ilgi mani spēlējusies prombūtne - laiks
pārnākt mājās saritināt pasaules vēju mazumā
atvirzīt malā platos visur skrejošos ceļus
un atrast atpakaļ to vienu visīstāko taku
kas nekad neaizaug
jo vienmēr kāds laiž savu mīlošo sirdi ravēt sak:
ej nu zini?- nāks pasaules gājējs mājās...lai
neķeras kāja

jā pārāk ilgi manī spēlējusies prombūtne un nu
satinu pasaules vējus
atvirzu malā platos visur skrejošos ceļus un eju-

kamēr vēl nav modusies atbalss
un kamēr vēl arī takas ravētāji stāv tieši
vaļā pavērtos vārtos un
mani gaidot vēl siltās balsīs-

nevis atmiņu atbalsīs
klusiņām sarunājas"

šodien mežā uz mani šāva. lode ieurbās zemē un nokūpēja kādus 10 metrus no manis. iespējams, tas bija kāds mednieks, kurš noturēja mani par dzīvnieku. šāviena brīdī pētīju koku, kura galotne dziļi ieaugusi zemē.

jā. ļoti regulāri gāju tur fotografēt, tā bija kļuvusi par manu iecienītāko vietu. un tur smaržoja pēc latvijas. diezgan bieži tur pārņēma neomulīga, bet tajā pašā laikā aizrautīga sajūta. dažkārt aizejot, nenosakāmu iemeslu dēļ vienkārši devos prom. tagad jau pavisam.

kaut kāds trakums. esmu gandrīz 400 km virs polārā loka un te ir karsts!

māte vēja māsa

raven night
take me home

šeit divos dienā

šodien beidzot skatīšu satyricon dzīvajā. pati pilnība šim ziemeļu nostūrim, kad polārā nakts strauji tuvojas.

stāvēju upes malā un vēroju kā plaisā ledus. šķita, ka kāds sasalušajā segā ieplēš smalkas brūcītes, kuras nemanāmi aizvijas uz jūras pusi.

cīņa ar himēru. bet nakts ir manā pusē.

aizvakar uzsniga pirmais sniegs. uz astoņu mēnešu palikšanu.

Šī māja atrodas klusā nomalē. Tai apkārt plešas milzīgi lauki un tālumā redzams biezs, neaptverams mežs. Vējš, ieskrienoties klajumā, mēdz dauzīties logu rūtīs. Šķiet, tas arī vēlas iekļūt mājā, kurā vienmēr pārņem siltums un nepierasta mājīguma sajūta. Tur apstājas laiks - malka krāsnī klusi sprakšķ, smaržo pēc vārītiem kartupeļiem, un mazs sunītis snauž galda apakšā.

Un tā viņa aizgāja.
Klusi un mierīgi, saliekot rokas klēpī un lēni aizverot acis. Mazajā istabā ar veco mūriņu, nodzeltējušiem aizkariem, mazo lodziņu, tamborēto galdautu un latvju tautumeitas lelli uz kumodes.

Es aizveru acis un šķiet, ka esmu tur klāt. Redzu kā viņa, turot rokās spilgtu gaismu, lēnām iznāk no mājam. Balta un gaiša, kā dvesma starp citiem iļģiem, viņa izgaismo tumšo nakti un aizslīd uz meža pusi.

vakar atradu mežā ziemeļbrieža galvaskausu ar vienu ragu.
šovakar kursim ugunskuru mežmalā pie upes.

vakar tik ļoti saskumu pēc latvijas, ka piecēlos nakts vidū un notiesāju vairākus no mājām atvestos maiguma zefīriņus

norvēģijas ziemeļos šobrīd zied ceriņi..