sēdēju uz mājas lieveņa un elpoju.. vēl tikai nedaudz šejienes gaisa.. vēl tikai nedaudz


rīt dodos uz ziemeļiem... uz ilgu
šogad man būs divi pavasari

Pirms divām nedēļām no skapja dziļumiem izvilku vecu plastmasas minolta fotoaparātu. Nopirku visdraņķīgāko foto filmiņu, ko varēja izvēlēties no mazpilsētas fotoveikala piedāvājuma, nedaudz nosmīkņāju par momentuzņēmumu estētikas nodomiem, bet nolēmu iemūžināt pēdējās trīs nedēļas pirms aizbraukšanas.
Tagad jau aparātā sakrituši kadri ar piemājas mīļāko koku, draugiem vecrīgā, meža taciņām, tējas dzeršanu, paģirainiem rītiem, kautkādiemnebūt Viļņas metālistu underground pagrabiem, barbakanas, otriem krastiem, saullēktiem peļķēs, ceļiem mājup un skatiem no kalnu galotnēm..

Skumjas un nostaļģija ieņēmusi citu formu, mēģinu nošķirt, lai netiek klāt. Lai paliek tikai tas, ko izvēlos.
Vieglums. Un prieks. Par spīti tam, ka gribas aptvert, paspēt savilkt sevī visu, kas ir apkārt. Zinu, ka pietrūks. Zinu, ka sapņos apskaušu piemājas ozolu, staigāšu pa rasas pļavām un skriešu pretī horizontam..

es gribu būt akmeņaina zeme

No rīta bija auksts. Atvēru tumšos aizkarus. Naktī uzsnidzis sniegs.
Un gājputni atlido. Tieši virs mājas rindojas kāsī. Nu kas viņus dzen? Turp. Un. Atpakaļ.
Te ir kluss. Vien vilcienu dunoņa tālumā, dzērvju klaigas un ik pa brīdim pāris rūcoši motori.
Daugava pārplūdusi. Pļavas pilnas ar ūdeni un ceļmalās mētājās ledus gabali.
Iekurināju krāsni. Tai esot „jārunā”. Bet piespļāva visu istabu pilnu ar dūmiem. Atvēru logu. Gaiss.
Sēžu saritinājusies segā un lasu Hamsunu.
Elpoju. Pavasari.

Te ir tā vieta, mans mīļais, kur apraksim tos -
Mirušos sapņus glabāsim uguns kapā,
Te, šajā mežā, liesmu lāpas drīz uzdzirksteļos,
Kopā ar vītušiem ziediem un sarkanām lapām

Atvilksim elpu - smags ir mirušu sapņu slogs,
Tālāk nav spēka, mans mīļais, nav spēka nest,
Pelnus kaisīsim vējā, lai vakars tos zog,
Atvilksim elpu pirms ēnas nāk saulrietu dzēst.

Jo mums jāceļas drīz, ak mans mīļais, laiks tālāk klīst,
Dzīves lielajā karā un ķīviņos ceļš, kas mums ejams,
Bet tos sapņus, kas palikuši, tos - paņemsim līdz,
Dzīves skumjas un ciešanas pārvēršot dzejā.

/Sarodžini Naidu/

Pagājušajā nedēļā, milzīgā aukstuma laikā, kādā kafejnīcā Viļņā iepazinos ar lietuviešu fotogrāfu, rakstnieku un publicistu Algirdu Pilvelisku. „Jā, jā, zinu latviešu fotogrāfus. Binde un Kreicbergs! Brauca pie mums uz Viļņu padomju laikā, palika pie manis dzīvoklī pa nakti. Viņi te brauca fotografēt aktus, skaistas lietuviešu sievietes... Ehhh... Tagad viņas visas ir vecas, krunkainas, neglītas, dažas no viņām pat mirušas, bet, fotogrāfija ir saglabājusi skaistumu!” Uzsauca konjaku un runāja daudz, žēl, ka manas lietuviešu valodas zināšanas vēl nav pietiekamā līmenī.
Aizklejoju arī uz Poliju. Braucot ar autobusu no Bialystokas, blakussēdošais vīrietis lasīja bībeli franču valodā un dzēra koka kolu. Pa kreisi esošā sieviete turēja rokās šo pašu literatūru, vien poļu valodā. Aiz manis sēdošais krievs skaļi lasīja ielu nosaukumus, veikalu izkārtnes un reklāmas.. Un gar logu traucās neskaitāmie krusti, iebakstīti pļavu malās, aptinušies ar plīvojošām, krāsainām lentītēm.

man vajag padomu, lūdzu

jau pāris dienas esmu norvēģijas ziemeļos aiz polārā loka.
ziemeļblāzma vēl nav parādījusies. polārā nakts, grūti  pierast - tumšs, tumšs...

un kas būs tālāk-nezinu
nezinu vai brīvība ir tukšums

Wardruna  Løyndomsriss video.

es drīzi došos no dzimtenes uz norvēģijas ziemeļiem - aiz polārā loka. pēc mēneša tur polārā nakts

Francesca Woodman " I could no longer play / I could not play by instinct ", 1977

tuk-tuk
tukšums

un dienas bez cilvēkiem

Ejiet Jūs visi,
Tālu,
Tik tālu cik kājas Jūs nes,
Lai meklētu Jūs es ilgi,
Tik ilgi līdz paguršu es,
Un kad būšu tik tālu jau guris,
Ka rāpus jau rāpošu es,
Tad mācību būšu es guvis,
Ka tuvumu meklēt var ilgi,
Bet pazaudēt sekundēs.
/A. Ružs/

vientulības smīns

tukšuma balsts ilgu plecs

čigāns invalīdu ratiņos teica, ka mani mīl