Šī māja atrodas klusā nomalē. Tai apkārt plešas milzīgi lauki un tālumā redzams biezs, neaptverams mežs. Vējš, ieskrienoties klajumā, mēdz dauzīties logu rūtīs. Šķiet, tas arī vēlas iekļūt mājā, kurā vienmēr pārņem siltums un nepierasta mājīguma sajūta. Tur apstājas laiks - malka krāsnī klusi sprakšķ, smaržo pēc vārītiem kartupeļiem, un mazs sunītis snauž galda apakšā.

Un tā viņa aizgāja.
Klusi un mierīgi, saliekot rokas klēpī un lēni aizverot acis. Mazajā istabā ar veco mūriņu, nodzeltējušiem aizkariem, mazo lodziņu, tamborēto galdautu un latvju tautumeitas lelli uz kumodes.

Es aizveru acis un šķiet, ka esmu tur klāt. Redzu kā viņa, turot rokās spilgtu gaismu, lēnām iznāk no mājam. Balta un gaiša, kā dvesma starp citiem iļģiem, viņa izgaismo tumšo nakti un aizslīd uz meža pusi.