Manās delnās bija ieķērušies milzīgi maitas putni. Nekad mūžā nebiju redzējusi kā tie izskatās, bet es zināju – tie ir viņi. Četri maitas putni, katrs kā stihija. Iegrābušies ar asajiem nagiem manā sausajā miesā. Es vēlējos aizdzīt tos prom un aizklejot prom pa pasaules takām, bet... Es biju šeit, starp tumšajiem vārtiem, sašķeltajiem prātiem un zudušajām sajūtām.

Melnīgsnējās formas un silueti slīdēja man apkārt, lūdzot palīdzību. Bet es nemaz negrasījos krist zemē un laizīt viņu iekaisušos labirintus... Lai viņi paši nobeidzas savā mirstības svaigumā.

Es apgūlos zemē. Putni bija aizlaidušies. Drīz es sašķelšos kā neauglīga zeme un sajūtu atvasaras kareivji manu miesu izmetīs klusajā bezgalības tunelī. </i>