Nezinu par stoicismu, bet budisma (tā pat kā kristīgās) tradīcijas prasa apzināties savu rīcību (tai skaitā vārdu) ietekmi uz citiem, vai ne?

Vēlreiz, Tava reakcija (neļauties neirozei) ir pilnīgi pareiza un veselīga no Tava individuālā skatu punkta kā cilvēkam, kas šīs lietas uz savas ādas nebauda. Tajā pašā laikā - šos jautājumus reducēt līdz "cilvēkiem vienkārši ir parāk daudz laika" un "no kā tik cilvēki nepamanās baidīties", manuprāt, tiešām ir neiejūtīgi un mazliet ļauni.

P.S. Ar to visu negribu pateikt, ka Tu būtu neiejūtīga vai ļauna, bet tikai to, ka Tev kaut ko tādu nejauši gadījās izdarīt. Tā ir vēl viena tāda lieta, ko reizēm šķiet grūti nošķirt (rīcību no iedabas).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, tas nozīmē, ka man ir pārāk maz laika un es negribu baidīties. Kur tur cilvēki?

Budismā, cik pa ausu galam dzirdēts, dzīve ir ciešanas un no tā jātiek ārā. Pieļauju, ka trivializēju.

Par izvairīšanos no vārdiem, kas aizvaino,
to (t.i., izvairīšanos) gan cenšos atmest, tas tiesa. Tas ir izteikšanās strupceļš. Vienīgais kas vēl pietrūkst, ka man vajadzētu neiziet uz sarunu, ja kāds ko pārmet vai aizrāda.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau vairs nesaprotu, vai Tu mani nesaproti vai nepiekrīti?

Par strupceļiem runājot, es jau Tevi nepazīstu, un varbūt Tev tiešām ir pietrūcis tiešuma un pašpārliecības. Tad karogs Tev rokās. Vienīgais apzinies, ka otrā ceļa pusē arī ir grāvis, un ne mazāk bīstams. ;)

(Reply to this) (Parent)