Comments: |
Redz, tur jau ir tā lieta, ka tā varbūt nemaz nebija. Esi taču dzirdējusi par gnostiķiem, piemēram? Šķiet, agrīnie kristieši daudz vairāk pievērsa uzmanības pašai mācībai, nekā tikšanai "pestītiem caur Jēzu". Protams, līdz mūsdienām maz kas no tām tradīcijām ir nonācis, jo katoļu baznīca to visu tūkstoš gadus ir sistemātiski mēģinājusi iznīdēt.
Nu bet tas jau ir iekļauts arī mācībā: "Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus atbildēja: Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Mt 22:36-39 Es skatos uz baznīcas attīstību bez pieņēmuma, ka kaut kur bija fundamentāla kļūda un novirzīšanās no sākotnējā virziena, kuru būtu vajadzējis novērst. Savulaik interpetācijā izvirzījās ariāņi, tagad kādi citi. Ja liekas, ka katoļi kaut ko sajauca, vienmēr paliek pareizticīgie. Bet tam kurš novirziens ir pareizāks, īsti nav nozīmes šajās manās pārdomās. Tas ir vairāk par cilvēka spēju robežām mīlēt.
Man liekas, ka tās nav vienkārši interpretācijas atšķirības, bet gan ticības pārdošana par zeltu un varu, par vietu pie galda. Pareizticīgie jau to arī izdara savā pusē. Var strīdēties, vai tas varbūt ir darīts cēlu nolūku vārdā, taču, manuprāt, tas vienmēr arī ir tas mirklis, kad tiek pavērtas durvis ļaunumam.
Par cilvēku gan es esmu drošs, ka mūsu mīlestībai un spējai vienam otru saprast robežu nav (vai tad mēs neesot radīti pēc dieva ģīmja un līdzības?). Mēs vienkārši dzīvojam apjukumā un bailēs, un skatoties uz pasaules ceļiem pārāk aizraujamies ar laicīgiem niekiem. Kad mūs kaut kas sāpina, tā vietā, lai no tā mācītos just citiem līdzi, mēs ļaujamies dusmām, un tālāk sāpinām tos, kas mums tuvi, pārvēršot to par mūžīgu ciešanu ciklu. Mēs katrs esam tā pazudusī avs.
Un tieši tāpēc mums tik ļoti būtu nepieciešama mācība, skolotājs, un garīgā prakse, kas ļautu atklāt un pilnveidot dieva valstību sevī. Tā vietā, baznīca gadu tūkstošus svētī varenos, attaisno netaisnību, bet cilvēkus pašus padara par grēkāžiem.
P.S. Atvaino, ja pārāk pēc sprediķa, varbūt nedaudz aizrāvos. :)
man pret sprediķiem nav iebildumu :) spējai robežu nav, bet tas nenāk viegli. Baznīca jau arī sastāv no cilvēkiem. Un kā cilvēku kopienu, manuprāt, to nevajag idealizēt. Esmu diezgan stipri pārliecināta, ka jauna "mācība, skolotājs, un garīgā prakse, kas ļautu atklāt un pilnveidot dieva valstību sevī" ar laiku saskartos ar tiem pašiem izaicinājumiem un klupšanas akmeņiem ar kuru saskaras tagadējā baznīca un atkal cilvēki sapņotu par ko citu labāku un tīrāku. Taču tāda kāda nu šī baznīca ir, tā ir telpa caur kuru gan vieglāk noturēt saikni ar dievišķo gan būt kopā ar citiem ticīgiem cilvēkiem. Šo telpu var gan uzlabot gan sagraut caur atrašanos tajā. Varu piekrist, ka baznīcas pārstāvju lielākais izaicinājums ir neizmantot savu varu ļaunprātīgi.
Droši vien ir tā kā saki. Es tikai esmu sarūdzis par mūsu sabiedrības bēdīgo garīgo stāvokli par spīti materiālajām iespējām. Manuprāt, baznīcām (domāju organizācijas, ar savu vadību un politiku, nevis cilvēkus draudzēs) jāuzņemas gana būtisku daļu vainas.
From: | (Anonymous) |
Date: | February 1st, 2022 - 01:45 am |
---|
| | | (Link) |
|
Manuprāt, liberāļiem, marksistiem, Sorosa fondam un krievu okupantiem jāuzņemas būtiska daļa vainas par LV nožēlojamo stāvokli.
par šo jauno tīrāko mācību man šķiet ir jauka grāmata Airisas Mērdokas "Zvans". | |