|
Jan. 31st, 2022|10:49 am |
Man liekas, ka tās nav vienkārši interpretācijas atšķirības, bet gan ticības pārdošana par zeltu un varu, par vietu pie galda. Pareizticīgie jau to arī izdara savā pusē. Var strīdēties, vai tas varbūt ir darīts cēlu nolūku vārdā, taču, manuprāt, tas vienmēr arī ir tas mirklis, kad tiek pavērtas durvis ļaunumam.
Par cilvēku gan es esmu drošs, ka mūsu mīlestībai un spējai vienam otru saprast robežu nav (vai tad mēs neesot radīti pēc dieva ģīmja un līdzības?). Mēs vienkārši dzīvojam apjukumā un bailēs, un skatoties uz pasaules ceļiem pārāk aizraujamies ar laicīgiem niekiem. Kad mūs kaut kas sāpina, tā vietā, lai no tā mācītos just citiem līdzi, mēs ļaujamies dusmām, un tālāk sāpinām tos, kas mums tuvi, pārvēršot to par mūžīgu ciešanu ciklu. Mēs katrs esam tā pazudusī avs.
Un tieši tāpēc mums tik ļoti būtu nepieciešama mācība, skolotājs, un garīgā prakse, kas ļautu atklāt un pilnveidot dieva valstību sevī. Tā vietā, baznīca gadu tūkstošus svētī varenos, attaisno netaisnību, bet cilvēkus pašus padara par grēkāžiem.
P.S. Atvaino, ja pārāk pēc sprediķa, varbūt nedaudz aizrāvos. :) |
|