Saprotiet,es jau no tiem krāmiem galīgi neko nesaprotu, ķimerējos te visu dienu, visu nakti, ņemu ārā, lieku atpakaļ, tāda detaļa, šitāda detaļa, tad kaut kādi vadi, tad tad spoles, tad tranzistori, būtu vēl normālu pamācību izdomājuši, nē tak, skaties no kuras puses negribi, nu nav tur nekāda eject vai =/-, reizēm dūša galīgi apskrienas, domāju metīšu ārā, bet nav jau tik vienkārši viss, tad varbūt Jūs vismaz pasakiet, nu, kas manī ir tāds?

Un visa šī banalitāšu ēnu ekonomika - beznodevu vārdapmaiņa - bezatbildības kalnagals - Jūs esat lieliski!

- Vņiu nav sevišķi daudz, bet viņi ir skaisti un vienmēr trāpa mērķī, tas ir desmitniekā, tas ir, kad viņi paskatās, tad tas ir iekšā.
- Pēc tam vēl veselu mūžību nav iespējams palūkoties spogulī, uz rokām pat varbūt tā arī nekad.
- Būtu viņu vaiārk, sarautu gabalos.

Zināmām slaucējām ir profili zināmos portālos, zināmi biedri jau ir stājušies ar viņām zināmās virtuālās attiecībās un es šobrīd apsveru zināmu iespēju plusus un mīnus. Taču jaukākais zināmā mērā ir tas, ka rodas zināmas atklāsmes par zināmo personu šausmīgio aspātību un dažādas zināmas aizdomas.

1.Vēsture atkārtojas.
2.Kārtējā neizbēgamība izriet no kārtējās nepieciešamības jeb vēsture atkārtojas.
3.Virsuzdevums - atrast ceļu, pa kuru aiziet tā, lai izpaliek refleksi un refleksijas jeb vēsture atkārtojas.

Vīrietis. Gados labākajos, protams. Varbūt mazliet apaļīgs, ja gribam būt paškritiski, bet kopumā vēl tīri ņemams. Žurnālists. Vispār... nav jau tā, ka es te baigi sūdzētos... bet nevarētu arī teikt, ka man tas darbs ļoti patiktu. Saprotiet, katru dienu es intervēju kādu pastulbu trešās klases politiķi ar sūdīgu cigarellu zobos un humpalu mētelīti mugurā vai, teiksim, mazās tvers Dior, kādu kundzīti par viņas aizraujošo hobiju tamborēt mazas baltas lupatiņas vai pāraugušu tīni, kurš ir atradis savas dzīves piepildījumu pasniedzot fizkultūru humanitārajā vidusskolā (te svarīgi atzīmēt, ka tajās meiteņu īpatsvars ir brīnišķīgi nospiedošs).
Saprotiet, man taču arī reiz bija sapnis. Liels sapnis, ne tā, kā visiem. Un ziniet par ko es sapņoju? Es gribēju intervēt Dalailamu. Nē, nevis vienkārši intervēt, bet parunāt ar viņu, saprotiet, PARUNĀT. Jā, nu, es varētu, teiksim, rakstīt par viņu grāmatu, varētu iersties pie viņa un teikt, ka es gribu rakstīt grāmatu. Sākumā es uzdotu viņam visādus briesmīgi sarežģītus jautājumus. Nē, pat ne sarežģītus, vienkārši grūtus. "Kā jūs domājat, vai Hitlers vienkārši bija idiots, vai arī lieta ir tajā, ka viņš sava īsā auguma dēļ tā arī nekad nevarēja sēsties pie stūres?" (Dalailama aizdomājas, kādu brīdi viņš tā stāv domās nogrimis, tad paskatās manī ar savām, diviem bezdibeņiem līdzīgajām acīm un saka kaut ko tādu negaidītu un ļoti, ļoti gudru). Tad atkal ir mans gājiens, es sasprindzinos un izdaru apdullinoši spēcīgu sitienu:"Bet miss Mārpla?" es viņam jautāju "Vai mēs tomēr, neskatoties uz visu, nevam apgalvot, ka viņa bija veca?" (arī šoreiz viņš ir brīnišķīgs). Un tad nāk mans pēdējais, nāvējošis trieciens:"Un ko jūs domājat par... dzīvi?" Tad tas ir noticis, es esmu viņu uzveicis!
Mēs kļūstam par labiem draugiem, kopīgi pastaigājamies un vērojam kalnus. Mēs vienkārši ejam un runājam par visādām nenozīmīgām lietām. Viņš prasa man padomus dažādos ārkārtīgi svarīgos jautājumos, bet es viņam stāstu, cik ļoti man veicas ar sievietēm. Viņš, kā vienmēr ir lielisks, es, kā vienmēr esmu skaists (svaigais gaiss nāk man par labu un tagad es izskatos par divdesmit gadien jaunāks). Tad viņš palūkojas manī ar saviem bezdibeņiem... "Žeņa..." viņš man saka, "Jā, Dalai..." es viņam atbildu...

Un tā es ņēmu un pazaudēju vārdu "apliecība". Tagad es jau pilnīgi istinktīvi saku "apļeciba". Un vienmēr. Tādos gadījumos kā:"Parādi apļecibu!" vai "Tev smuka apļeciba!" tas vēl nebūtu nekas, bet ja nu teiksim kādreiz gadās, ka ir jāapspriež kādi reliģiska rakstura jautājumi un es ņemu un pasaku, teiksim "ticības apļeciba", vot tad gan būtu skāde.

Susuriskais ir lielisks! (pēd. txt: Ja pieskaita spilvenu un segu, mūsu ir vairāk.)

Viegli, bet sirsnīgi nobučoju datoru un eju iedzert ko īstu.

Tev nu tik dikti vajagot lai kāds tevi tur saaprot un tādā gaarā, lai kāds uzklaausa visu to tavu ņuņņāšanu, ņerkstēšanu, ņergāšanos, visu to tavu stulbumu no sērijas "I am so special" intonācijā kā "es tevi vedīšu uz piirti, es tevi vedīšu uz baaseinu". Vai ir tā? Nu, ko tu tur tagad vari tecēt pa visiem galiem, tu taču pati tā teici! Neteici? Nu, bet, protams, ka teici! Un tagad ej un izmazgā zeķes, saprati? A man pohuj, kuram tu viņas mazgā - man, tev, Sašam vai Pašam. Cilvēki nav nekādas miskastes, nekādi podi, lai tu varētu tur aiziet un izvemties. Un viņa it īpaši. Tu domā, tas ir godīgi mūžīgi bāzties viņai virsū ar savām stulbajām depresijām, pašnāvībām un pārējiem menstruālā sindroma apgreidiem? Da kā pēc tu vispar domā, ka tu esi tur baigi vaajadzīga viņai, ka viņa tur to vien gaida, kā tavas tizlās vēstules? Un tā tava pareizrakstība! Kā tu, diez, skolu varēji vispār pabeigt? A man pohuj, tu mazgā tikai! Bļe atradusies te Regīna Ezera, nu, pizģets vienkārši. Tev cigaretes ir? Cigaretes ir, es prasu?! Laabi, es eju pīpēt.

PALĪGĀ!

Kūļu jautrā kompānījā pāiet visa nakts...

Bet tu jau esi blakus. Parasti. Vienmēr.

Ziniet, kamēr viņi vēl nebija nogalinājuši nevienu tik tuvu, es varēju samierināties, varēju vēl sēdēt te, istabā pie sava galda un klusiņām vīstīt mazās dūrītes, bubināt zem deguna un zīmēt sīciņos plāniņus, niecīgās uzbrukumu shēmiņas, tagad vajaga sist, aiziet un nosist kādu no tiem trulajiem vienkārši sirdsmieram.

Paaaaaaldies!

Vai kāds lūdzu nebūtu tik laipns un neiešautu man galvā?

Cik nu atceros un varu pastāstīt:
5-6: gultā no 00:30 līdz 07:00, aizmigt nav iespējams, mēģinu i stāvēt uz galvas, i kājas aiz ausīm aizķeksēt, vienalga - mission failed.
6: kaut kur 08:00-08:30 mēģinu vēlreiz. Pēc kāda laika gūstu zināmus panākumus un vēlamais efekts ir sasniegts brīdī, kad zvana modinātājs, respektīvi 09:00. Pieņemu loģisku lēmumu pagulēt līdz 10:00. 10:00 pieceļos.
6-7: guļu no 03:30 līdz ~13:00.
7-1: gultā no ~02:00, līdz ~05:00 visi centieni atslēgties neveiksmīgi. Jāceļas 07:00.
1: nolūztu 16:45, pamostos 21:00.
1-2: gultā no 03:00 līdz 06:20 pusmiegs ilgst faktiski kaut kur augstākais stundu.
2: vajag drusku pagulēt a vispār cenšos pārāk nesacerēties

Vienalga neko jau es nevaru pateikt. Ja naktī stirnas ilgi pie mana loga zem ābeles cenšas izkasīt kādu ābolu no sniegapakšas, ja lapsas, kādas četras vai piecas, no rīta pārskrien lauku un pēc tam parādās vēl šur un tur, ja māja ir tukša un vēsa, ja tēja vienmēr garšo citādi, ja viņa nepiezvana, ja viņa piezvana, ja mēs vēl kādreiz kaut kur satiksimies, ja pasaules bojāeja nav vairs aiz kādiem kalniem un jūrām, respektīvi, ASV jurisdikcijā, ja kāds kādam pieskaras, ja panki nemirst, ja pīpēt sen vairs nav modē, ja neviens man tā arī nekad neatklās par ko bija visa tā smiešanās un pat ja naktī stirnas ilgi pie mana loga, vienalga neko es nevaru pateikt vai uzrakstīt. Nogurums, vienīgi nogurums.

But it wasn’t that you woke us. Oh, no. “They’re looking for it; they’re drawing the curtain, one might say, and so read on a page or two. “Now they’ve found it,” one would be certain, stopping the pencil on the margin. And then, tired of reading, one might rise and see for oneself, the house all empty, the doors standing open, only the wood pigeons bubbling with content and the hum of the threshing machine sounding from the farm. “What did I come in here for? What did I want to find?” My hands were empty. “Perhaps it’s upstairs then?” The apples were in the loft. And so down again, the garden still as ever, only the book had slipped into the grass. 3
But they had found it in the drawing room. Not that one could ever see them. The window panes reflected apples, reflected roses; all the leaves were green in the glass. If they moved in the drawing room, the apple only turned its yellow side. Yet, the moment after, if the door was opened, spread about the floor, hung upon the walls, pendant from the ceiling—what? My hands were empty. The shadow of a thrush crossed the carpet; from the deepest wells of silence the wood pigeon drew its bubble of sound. “Safe, safe, safe,” the pulse of the house beat softly. “The treasure buried; the room...” the pulse stopped short. Oh, was that the buried treasure? 4
A moment later the light had faded. Out in the garden then? But the trees spun darkness for a wandering beam of sun. So fine, so rare, coolly sunk beneath the surface the beam I sought always burnt behind the glass. Death was the glass; death was between us; coming to the woman first, hundreds of years ago, leaving the house, sealing all the windows; the rooms were darkened. He left it, left her, went North, went East, saw the stars turned in the Southern sky; sought the house, found it dropped beneath the Downs. “Safe, safe, safe,” the pulse of the house beat gladly. “The Treasure yours.”

Vai man būtu jācenšas kādu saprast? Vai tev būtu jāpūlas iedziļināties kādu tev nezināmu notikumu vai apstākļu cēloņos un sekās? Vai mums ir tiesības iejaukties vienam otrā uz aizdomu pamata vai vienkārši tā pat? Vai man ir jāmaina kaut kas sevī tikai tāpēc, ka kāds neietilpst manā izpratnes/uztveres laukā ar visiem saviem debilajiem pribambasiem? Vai tā nav vardarbība, kad tu vari izdzīvot vienīgi ļaujoties lai tevī kāds ienāk un iziet, iekšā un ārā, turp un atpakaļ? Vai tā nav visatļautība, kad ikviens drīkt mūsos kaut ko atstāt? Vai man ir tīnīšu depresijas? Vai es esmu tīnītis? Vai tā ir bezspēcība šobrīd? Vai padošanās?